0
Latvijas ceļu būves īpatnība slēpjas tajā, ka lielākā daļa realizēto projektu nav uzskatāmi par tādiem, kam būvprojektu ekspertīze būtu kā obligāti piemērojama darbība. Un otra lielā īpatnība ir tā, ka publiskos pasūtītājus ceļu (ielu) būves jomā varētu sadalīt divās kategorijās – profesionāls pasūtītājs un pasūtītāji, kuru ikdiena nav saistība ar būvniecības nozari kā pamatdarbības formu, bet ielas faktiski ir kādas noteiktas administratīvās teritorijas ikdienas vajadzība, neraugoties uz to, vai esošās ielas tiek pārbūvētas, vai būvētas jaunas.
*Raksts publicēts Latvijas Būvinženieru savienības žurnāla “Būvinženieris” 101.numurā.
Šajā rakstā pievērsīsim uzmanību to pasūtītāju veiktajam darbam, kuru ikdiena nav saistīta ar būvniecību. Strādājot ar publisku naudu, šķiet, pirmais un galvenais uzdevums, ķeroties pie ieceres realizācijas, ir atbildēt sev uz jautājumu, vai man patiek zināšanu, pieredzes un pārliecības, ka saviem spēkiem spēšu realizēt projektu noteiktā laikā un kvalitātē par tam paredzēto naudu? Šajā rakstā vadīsimies no negatīvās pieredzes, t.i., strīdiem, kas projektu realizācijas gaitā rodas starp būvniecības procesa dalībniekiem.
Jāņem vērā jau minētais, ka lielākā daļa šajā rakstā apskatīto būvprojektu iztiek bez ekspertīzes. Tātad, pasūtītājs ir spiests tiesiski paļauties, ka izstrādātais būvprojekts ir kvalitatīvs, atbilst visām LBN prasībām un, protams, Būvniecības likuma 9. pantā noteiktajam. Vietā ir jautājums – kā pārliecināties, ka tā ir? Un otrādi, ja šāda darbība netiek veikta, kā tiek pārvaldīti riski, kas tiešā veidā var ietekmēt projekta realizācijas laiku, izdevumus un arīdzan kvalitāti…
Vēl viena būtiska problēma, kas jāņem vērā ir būvdarbi, jo tieši šajā būvniecības procesa stadijā atsevišķi tā dalībnieki sāk pievērst uzmanību visām iespējamām kļūdām būvprojektā, kas ne vienmēr ir tādas, kas risināmas autoruzraudzības kārtībā bez būtiskiem papildus laika un naudas ieguldījumiem.
Atgriežoties pie pasūtītāja. Uzsākot ieceres realizāciju, lietderīgi būtu izvērtēt inženierkonsultanta piesaisti projekta realizācijai. Jāmin, ka inženierkonsultanta institūts Latvijā veidots tā, ka tas pieļauj ne tikai konsultāciju sniegšanu, ar ko saprot projekta realizācijas un iepirkuma stratēģijas sagatavošanu, bet arī būvprojekta ekspertīzes vai audita veikšanu un arīdzan būvuzraudzības veikšanu.
Ja pieņem, ka būvniekiem varētu uzticēt arī projektēšanu, kas no risku pārvaldības viedokļa ir labākais risinājums atbildības sadalē, tad Publiskais pasūtītājs ar diviem šādiem soļiem panāktu vairākus efektus:
- faktiski projekta realizācijā būtu jāveic tikai divi iepirkumi: inženierkonsultanta un būvnieka (projektē un būvē projekta realizācijas metode);
- risku sadale būtu par labu pasūtītājam, jo būvniekam faktiski būtu jāuzņemas atbildības par diviem fundamentāliem procesiem – projektēšanu un būvniecību;
- pirmie divi punkti sniegtu iespēju pārdomāti organizēt iepirkumus, tādā veidā izvairoties no apzinātām dempinga cenām, fundamentāli mainot izpratni par zemāko cenu.
Pirmais uzdevums
Pieņemot, ka sevišķi pašvaldības sāktu apdomāt inženierkonsultantu piesaisti projektu realizācijā, pirmais uzdevums šķiet pats sarežģītākais – kā pareizi un pārdomāti iepirkt pašu inženierkonsultantu. Atbilde ir vienkārša – Latvijā transportbūvju jomā inženierus ir apvienojusi Transportbūvju inženieru asociācija (TIA). Gluži kā citas nozares sabiedriskās organizācijas, TIA realizē savu mērķi – veicināt augstas kvalitātes inženiertehniskos pakalpojumus attiecīgajā nozarē.
Protams, kritiķi bildīs, ka TIA nepārstāv visus šajā nozarē strādājošos inženieru birojus (ar ko saprotam kā projektēšanu, tā ekspertīzes veikšanu un uzraudzību), taču nenoliedzami, ka tieši TIA var uzskatīt par kompetentāko nozares organizāciju šajā jomā, kas ļauj attīstīt domu, ka publiskajiem pasūtītājiem ir pieejams vismaz viens padomdevējs, kas spēj definēt kopējās prasības kā konkrētiem projektiem, tā arī nozarei kopumā.
Asociācija (un noteikti viss nozares sabiedriskais sektors) aktīvi veic sabiedrisko darbu, kas pamatā ir uz praksē iegūtas pieredzes bāzes, kas ļauj secināt, ka nozarei ir zināmas pamata kļūdas un to radītās sekas transportbūvju jomā. Tādejādi var secināt, ka TIA varētu kļūt par pirmo padomdevēju pasūtītājiem, kad runa ir par inženierkonsultanta iepirkuma organizēšanu.
Inženierkonsultants
Minētā institūta nozīmi un ietekmi projekta realizācijā var veidot dažādi – uzticot tikai kādu atsevišķu projekta realizācijas stadijas realizāciju, kas varētu būt jau minētās konsultācijas inženiertehniskajos un būvniecības jautājumos, tā arī plašākā apjomā – nepieciešamo izpētes programmu, laboratoriju pakalpojumu nodrošināšanā, ar ko saprotam izpētes, sākot ar topogrāfisko uzmērīšanu, ģeotehniskajām izpētēm, kā arī tādiem pakalpojumiem, kā, piemēram, grunts mehānisko īpašību, vēlāk asfalta paraugu testēšanu utt.
Mērķis ir panākt, ka inženierkonsultants mazina pasūtītāja riskus projekta realizācijā, kā arī nodrošina, ka notiks kvalitatīvs, profesionāls dialogs starp būvniecības procesa dalībniekiem vēlākajās būvniecības procesa stadijās.
Turklāt, līdz ar inženierkonsultanta piesaisti tiks panākts, ka līgumā par projektēšanu (vai projektē un būvē projekta realizēšanu) tiks precīzi noteikts, kura no pusēm uzņemas veikt izpētes. Kā zināms, projektēšanas sagatavošanas darbi ietver izpētes veikšanu atbilstoši būvvietas un iecerētās būves konkrētajai situācijai, tai skaitā būvvietas inženierizpēti, taču visu nepieciešamo darbu apjoms un pietiekamība ne vienmēr projekta realizācijas gaitā demonstrē, ka šajā jomā pieņemtie lēmumi ir bijuši pietiekami. Cita starpā jāmin, ka plānotie grozījumi Vispārīgajos būvnoteikumos minēto problēmu kā akcentē, tā piedāvā risinājumi. Inženierkonsultantam būtu jābūt tam institūtam, kas šo risinājumu no teorētiska pārvērš par praktisku rezultātu.
Cita starpā minētais tiesību akta projekts norāda, ka pušu starpā pastāv strīdi par būvniecības ierosinātajā lomu būvniecības procesā. Tā rezultātā tiks paredzēts arī papildus regulējums nosakot, ka būvniecības ierosinātājs atbilstoši projektēšanas līgumam piedalīsies projektēšanas procesā, sniedzot nepieciešamo informāciju un, ciktāl tas attiecas uz izvirzīto prasību pārbaudi, skaņos būvprojekta izstrādātāja piedāvātos risinājumus. Plānotais regulējums pēc savas būtības balstīts uz līdzšinējo labo praksi un nemainīs tās darbības, kas būtu jāveic pusēm, lai labā ticībā savas kompetences ietvaros sadarbojoties panāktu būvniecības ieceres izstrādi un radīšanu.
Minētais tikai pastiprina domu, ka pasūtītājiem iztrūkstošais elements būvniecības procesā ir kvalificēts, pieredzējis konsultants, kas spēj ar sava aroda pratējiem runāt samērīgā, projekta realizācijas nepieciešamībai saprotamā valodā.
Vienlaikus pasūtītājs, izvēloties inženierkonsultantu, var atrisināt vēl vienu būtisku problēmu – nodrošināties pret reālu pieļauto kļūdu segumu. Runa ir par profesionālās atbildības un finanšu risku apdrošināšanu, kas problēmu brīžos var nodrošināt, ka pasūtītājam par tā atbildībā esošiem lēmumiem nav iestādes budžetā jāmeklē problēmas risinājumam nepieciešamais finansējums. Tam ir būtiska nozīme publiskajā iepirkumā, jo jebkurš publisko tiesību subjekts darbojas ar visu nodokļu maksātāju (ne savu privāto) naudu.
Projektē un būvē
Ceļu (ielu) būvniecības jomā šī projekta realizācijas metode nozarei nav sveša kopš divtūkstošo gadu vidus, kad Latvijā realizēti vairāki projekti, izmantojot minēto metodi. Šodien galvenais jautājums ir, vai ceļu būves uzņēmumi ir gatavi projektē un būvē metodei? Proti, ja pieņemam, ka turpmāk publiskie pasūtītāji izvēlēsies šo metodi kā saprātīgu attiecībā pret risku pārvaldību un atbildību sadalījumu, tad skaidrs, ka ceļu būves uzņēmumiem būs jāpārstrukturē sava darbība, papildinot štatu ar nepieciešamajiem inženieriem projektēšanas nodrošināšanai. Tā būs visnotaļ būtiska atšķirība pret līdzšinējo praksi, kad neregulārai minētās metodes izmantošanai būvniekiem nav saprātīgi uzreiz štatā uzturēt nepieciešamos inženierus.
Minētais nozīmē, ka tiem pasūtītājiem, kuri nav uzskatāmi par profesionāļiem ceļu būves jomā, būtu jāpieņem fundamentāls lēmums un jāsniedz nozarei skaidrs signāls, ka liela daļa projektu tiks realizēti pēc projektē un būvē metodes. Tas jādara ar mērķi, lai būvnieki spētu saprast nepieciešamo ieguldījumu jaunu struktūru izveidošanā un to savlaicīgi realizēt. Pretējā gadījumā visi procesa dalībnieki riskē ar to, ka no reizes uz reizi būvnieks meklēs jaunu inženieri projektēšanas darbu veikšanai, kas noteikti mazinās tos iespējamos efektus, ko projektē un būvē metode piedāvā. Piemēram, lai projektēšanas laikā tiktu izstrādāti risinājumi, kas atbilst būvnieka pieejamām tehnoloģijām, inženierim (projektētājam) ir ne tikai jāzina, ka tādas pastāv, bet kā būvnieks ar tām vislabāk sasniedz nepieciešamo rezultātu un ko tā rezultātā var un vajag iestrādāt būvprojektā.
Savā profesionālajā darbībā esam piedzīvojuši, ka projektēšanas laikā būvgružu kaudze tiek uzskatīta par dabisku reljefu… Ir grūtu iztēloties, ka būvgružu kaudze ir dabiskā reljefa sastāvdaļa, taču ir viegli saprast, ka (nemeklējot vainīgos) starp lielo dalībnieku skaitu līdzšinējos projektos ir grūti nepārprotami atrast vienu atbildīgo būvgružu kaudzes radīto seku izvērtēšanā.
Tāpēc viens institūts (inženierkonsultants), saprātīga projekta realizācijas metode (projektē un būvē) un samazināts Iepirkumu skaits (divi), kā arī maksimāli pasargāta pasūtītāja (publiskā) nauda ir gana motivējoši faktori, lai nozare palīdzētu pasūtītājiem mainīt to paradumus, bet pasūtītājiem vairāk apzināt rīkus, ar kuru palīdzību var mazināt visus iespējamos riskus projektu realizācijā.
