Kā nozare var palīdzēt publiskajam iepircējam?

*Raksts publicēts Latvijas Būvinženieru savienības žurnāla “Būvinženieris” 97.numurā.

Tērējam nelietderīgi

Dr.sc.ing.Jana Simanovska kādā no prezentācijām paudusi, ka pēc EK pētījuma datiem 83% gadījumos nelietderīgi izdevumi iepirkumos radušies nepietiekamas profesionalitātes dēļ un tikai 17% gadījumu iemesls ir korupcija^[1].

Savukārt, kāda mūsu kolēģe savā maģistra darbā paudusi viedokli, ka pareiza un savstarpēji saskaņota publiskā iepirkuma noteikumu piemērošana rada efektivitātes un lietderības ieguvumus visiem – gan valsts un reģionāla mēroga pārvaldes iestādēm, gan uzņēmumiem, gan pilsoņiem. Tā palīdz gūt maksimālo labumu no publiskā sektora ieguldījumiem un garantē maksimālos ieguvumus no Eiropas Savienības fondu izmantošanas^[2]. Sarežģītākais šajā tēzē ir rast atbildi uz jautājumu, kas tad ir pareiza un savstarpēji saskaņota publiskā iepirkuma noteikumu piemērošana?

Runa ir par dialogu starp publisko iepircēju un nozari, ar mērķi pilnveidot un padarīt efektīvāku publisko Iepirkumu. Protams, tam ir daudz šķēršļu – nepārdomāti iepirkumi, tajos ietvertas prasības, izpratnes trūkums par vienu vai otru institūtu, ko nozares pārstāvji labprāt izmanto savu saimniecisko interešu labā (piemēram, Latvija ir fenomens izpratnē par FIDIC Inženiera institūtu, virknē iepirkumu faktiski šo institūtu nonivelējot atpakaļ līdz vienam būvuzraugam objektā, kuram izpratne par, piemēram, lēmumu pieņemšanu ir tuvu nullei), kā arī publisko pasūtītāju selektīva attieksme pret saņemto kritisko informāciju; arī finansējuma izlietojumu kontrolējošās iestādes esot pie vainas virknē kļūdu utt.

Šajā rakstā pievērsīsimies tikai vienai mazai publiskā iepirkuma sadaļai – apspriedei ar piegādātāju pārstāvošo sabiedrisko sektoru (nejaukt ar apspriedi ar piegādātājiem) un inženierkonsultanta institūta izmantošanu. Vai šis ir efektīvs instruments publiskā iepirkuma organizēšanā? Un ko šajā procesā var palīdzēt inženierkonsultanti?

Publisko iepirkumu biroja vadlīnījās atklāta konkursa nolikuma sagatavošanai minēts, ka pasūtītājs pirms iepirkuma sākšanas var rīkot apspriedi ar piegādātājiem, lai sagatavotu iepirkumu un informētu piegādātājus par iepirkuma plānu un prasībām. Noteikti šāda iespēja atsevišķos gadījumos tiek piemērota, turklāt, tai ir izmērāma kvalitāte, jo pēc apspriedes jāsagatavo apspriedes ziņojums, kurā norāda apspriedes dalībniekus, to komentārus, pasūtītāja galvenos secinājumus un vērtējumu par apspriedes laikā saņemtajiem piegādātāju komentāriem un iespējamo konkurenci attiecīgajā iepirkumā^[3]. Taču gluži tādu pašu vai vēl labāku mērķi var sasniegt, ja pasūtītājs apspriežas ar nozari pārstāvošo sabiedrisko sektoru. Turklāt, sabiedriskā sektora skatījums un padomi var izrādīties daudz vērtīgāki, kā atsevišķu pretendentu paustais viedoklis konkrētā iepirkumā.

Atkal par inženierkonsultantiem

Atgriežoties pie tēzes par dialogu. Ja līdz 2023. gada 29. maijam patiešām pastāvēja divu subjektu saruna, kur nereti pieredzes un skatījums uz vienu un to pašu jautājumu bija selektīvs tādā nozīmē, ka katrs sarunas subjekts lielākoties pārzināja savu jautājuma pusi (viens publiskā iepircēja skatījumu, kamēr otrs – biznesa intereses), tad šobrīd šim dialogam būtu jābūt daudz vērtīgākam, jo publiskajam iepircējam pastāv iespēja jau ļoti agrīnās būvniecības procesa stadijās piesaistīt inženierkonsultantu (kā institūtu), kas noteikti pārstāv nozares biznesa pusi. Faktiski tas nozīmē, ka publiskajam iepircējam likumdevējs sniedzis iespēju savlaicīgi piesaistīt konsultantus, kuri pārzina nozari, būvniecības projekta realizācijas metožu plusus un mīnusus to piemērošanā gan pasūtītājam, gan izpildītājiem un citus būtiskus aspektus, kas var ietekmēt iepirkuma gaitu un rezultātu.

Būvniecības likums nosaka, ka inženierkonsultants ir fiziskā persona vai būvkomersants, kas, pamatojoties uz noslēgto līgumu ar būvniecības ierosinātāju, pārstāv to būvniecības procesā, sniedzot konsultatīvus pakalpojumus vai rīkojoties tā vārdā. Vai šis institūts atrisina visas problēmas, kas saistītas ar nozarei un publiskajiem pasūtītājiem zināmajām problēmām iepirkumus un vēlākajā to realizācijā, nav gluži precīzi nosakāms, taču tam būtu jābūt instrumentam, kas būtiski uzlabo iepirkumu kvalitāti – gan doto, t.i., tehniskās informācijas, gan paša procesa izpildījumā.

Publisko iepirkumu jomas speciāliste Sabīna Bušmane uzskata, ka “gala rezultātā publiskajā iepirkumā iesniegtie piedāvājumi bieži vien ir spogulis pasūtītāja dokumentācijas kvalitātei”.

Jāpiekrīt Bušmanes kundzes paustajam viedoklim, vienlaikus uzsverot, ka inženierkonsultants  (kā institūts) viens pats nevarēs atrisināt tās problēmas, kas pastāv nozarē – apzināts dempings, pasūtītāja pieļauto kļūdu (kas pamanītas) noklusēšana, lai vēlākajā būvdarbu gaitā varētu, piemēram, nekvalitatīva būvprojekta kļūdas izmantot par labu papildus naudas un laika līguma izpildei pieprasījumiem utt., ja nozare pati nevēlēsies izskaust apzināti neproduktīvas pretendentu darbības. Inženierkonsultanti, iespējams, spēs uzlabot kvalifikācijas prasības un pretendentu atlases nosacījumus, tādejādi palīdzot no tirgus izslēgt tā kropļotājus, kā arī palīdzot novērst pasūtītāju paviršības (vai vieglprātību, vai nezināšanas reazultāta pieļautās kļūdas).

Pat tad, ja var pierādīt, ka pasūtītājs ir pavirši rīkojis publisko iepirkumu, tas nav šķērslis (pasūtītājam taču ir jārīkojas lietderīgi un likumīgi ar finanšu līdzekļiem, kas paredzēti iepirkuma priekšmeta realizācijas nodrošināšanai) tā realizācijai, jo nav dzirdēts, ka, piemēram, prokuratūra rosina pārbaudes par iespējamo publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma normu pārkāpumu situācijās, kad acīmredzami par to var runāt? Ja iedziļinās CFLA secinājumos par biežāk pieļautajām kļūdām iepirkumos, tad līguma izpildes gaitā pieļautās kļūdas noteikti ir vērtējamas arī minētā likuma ietvaros.

Acīmredzami inženierkonsultanta institūta uzdevums ir risināt minētos u.c. nozarei zināmos problēmjautājumus. Taču paliek neatbildēts jautājums, ko var darīt nozares pārstāvji? Lai izvairītos no pārmetumiem par korupciju, interešu konfliktiem, neatļautu savu inrterešu lobēšanu, būvniecības nozares dalībniekiem daudz aktīvāk būtu jāizmanto virkne sabiedrisko organizāciju, kas pārtāv dažādus nozares sektorus.

Sabiedriskā sektora nozīme

Latvijā būvniecības nozari pārstāv vairāk kā 30 sabiedriskās organizācijas. Protams, visiem ir zināmas dažas populārākās un aktīvākās, taču pats fakts, ka nozari pārstāv tik liels skaits sabiedrisko organizāciju liecina par to, ka nozare ir sadrumstalota un, visticamāk, lielākā daļa šo organizāciju ir vājas savā kapacitātē, t.i., tām paredzēto uzdevumu un mērķu realizācijā.

Pieredze rāda, ka, piemēram, ceļu būves jomā ir izveidojusies visnotaļ profesionāla sadarbība starp pasūtītāju un nozares inženierus pārstāvošo sabiedrisko organizāciju. Konkrētā sabiedriskā organizācija noteiktā laika periodā, kamēr darbojas noslēgtie līgumi, apkopo tās dalībnieku skatījumu par problēmām, strīdiem un citiem faktoriem, kas kavē vai citādi negatīvi ietekmē darba procesu. Reizi noteiktā laika periodā uz apkopotās informācijas pamata tiek izstrādāti priekšlikumi nākamajam iepirkumu posmam, kas jau tiek apspriesti ar pasūtītāju. Pieredze rāda, ka arī pasūtītājs ir veicis savu situācijas analīzi un gala rezultātā nākamie plānotie iepirkumi ir tādi, kas acīmredzamas problēmas faktiski novērš, bet problēmjautājumiem, par kuriem puses nespēja vienoties, abas puses gribot vai negribot pievērš uzmanību tālākajā darba gaitā. Monitorings arī var izrādīties efektīvs rīks nākamo darbību plānošanā.

Tajā pašā laikā jāmin, ka nozari pārstāvošā sabiedriskā organizācija, kuras viens no uzdevumiem ir inženierkonsultanta institūta pilnveidošana, popularizēšana un, protams, publisko pasūtītāju iedrošināšana šāda pakalpojuma iepirkšanai un izmantošanai, faktiski nav paveikusi ko būtisku, lai inženierkonsultanta institūts iegūtu vajadzīgo popularitāti publisko pasūtītāju vidū. Domāju, ka minētā organizācija nav arī apzinājusi, cik pati nozare (lasi – inženieru biroji) ir gatavi sniegt šādus pakalpojumus publiskajam pasūtītājam, cik tas varētu maksāt, kā iepirkt inženierkonsultācijas utt.

Visticamāk, arī citas nozari pārstāvošās sabiedriskās organizācijas varētu veikt savu darbu aktīvāk un tādejādi nodrošināt, ka publiskais sektors saņem nepieciešamo palīdzību izglītošanas jomā.

Rezumējot.

Būvniecības process nesākas ar publisko iepirkumu un iepirkums, savukārt, nesākas ar iepirkuma izsludināšanu un dažādām iespējām pasūtītājam komunicēt ar pretendentiem. Būvniecības process sākas ar ieceri. Lai iecere iegūtu saprātīgu veidolu un tiktu realizēta sekmīgi (efektīvi un lietderīgi), līdz inženierkonsultanta piesaistei vēl ir jānonāk, jo arī šim procesam (faktiski, atsevišķam iepirkumam) arī nepieciešams noteikt prasības un realizējamās vajadzības. Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā vislabāk ar saviem padomiem var palīdzēt nozari aktīvi pārstāvošās sabiedriskās organizācijas. Lai minētās organizācijas šajos jautājumos kļūtu efektīvas un iegūtu nepieciešamo autoritāti, iespējams, nozarei jānonāk pie atziņas, ka nepieciešams būtiski samazināt šobrīd esošo organizāciju skaitu, piemēram, tās mērķtiecīgi apvienojot un laika gaitā izveidojot tikai dažas nozari pārstāvošanas organizācijas.

^[1] Tirgus briedums. …. Avots: http://www.lvif.gov.lv/uploaded_files/sadarbiba/ZPI_apmacibas/4_apmacibas/Tirgus briedums. Tirgus izpēte. Dialogs ar piegādātāju..pdf

^[2] Sanda Stikute. Publisko iepirkumu loma būvniecības procesa pilnveidošanā. Maģistra darbs. Rīga, 2020.

^[3] Avots: https://www.iub.gov.lv/lv/vadlinijas-atklata-konkursa-nolikuma-sagatavosanai#1.3