Kas jāzina pasūtītājam, uzsākot būvniecības ieceri?

Autori ir pārliecināti, ka būvniecības nozarē var ieviest principus, metodes, standartus, kas nozari kopumā tuvinās efektīvai būvniecības procesa norisei un saprātīgai resursu (laika un naudas) izmantošanai.

Šajā rakstā autori apraksta vairākus principus attiecībā uz būvniecības procesu, ko visvairāk vajadzētu apgūt tieši publiskā pasūtījuma veicējiem.

Zelta principi līgumos

Latvijas Būvniecības padomē panākta vienošanās, ka publiskajos iepirkumos virs 5 miljoniem euro tiks piemēroti FIDIC tipveida līgumi. Jāatceras, ka katram atsevišķam projektam izvēlētā būvniecības projekta realizācijas metode sniegs iespēju izvēlēties arī piemērotāko FIDIC līguma veidni, kuras vispārīgos noteikumus varēs pielāgot konkrētajai situācijai. Lai nerastos praksē nereti redzētais, ka veiktās izmaiņas faktiski FIDIC tipveida līgumu padara par “normu savārstījumu pēc patikas”, tādejādi zaudējot FIDIC līgumos iestrādātos pamatprincipus. Veicot minēto darbu būtu lietderīgi ievērot FIDIC “Zelta principus”.

FIDIC Zelta principi ir sekojoši:

1. līguma dalībnieku pienākumiem, tiesībām, pienākumiem, lomām un pienākumiem kopumā jāatbilst vispārīgajiem nosacījumiem un jāatbilst projekta prasībām;
2. īpašie nosacījumi jāizstrādā skaidri un nepārprotami;
3. īpašie nosacījumi nedrīkst mainīt vispārīgajos nosacījumos paredzēto riska/atlīdzības sadalījuma līdzsvaru;
4. lai izpildītu savas saistības, līgumā noteiktajiem termiņiem jābūt saprātīgiem;
5. ja vien nav pretrunas ar līguma reglamentējošajiem tiesību aktiem, visi oficiālie strīdi ir jānodod Strīdu izšķiršanas padomei;
6. svarīgi, ka risku pārvalda tas, kurš labāk to var administrēt. Tādā veidā plānotais būvniecības process noritēs savu gaitu, un tā izpildes laikā nebūs pretrunas starp faktiskajām darbībām, atbildībām un to, kā tam vajadzētu notikt. 

Kā aizstāt zemāko cenu, padarot procesu efektīvu?

Dažādās formās un līmeņos, tajā skaitā Eiropas Parlamentā ir notikusi diskusija par to, kā un ar ko aizstāt zemākās cenas principu. Nenoliedzami, ka primāri tas ticis vērsts uz sabiedrisko sektoru un publisko iepirkumu sistēmu.

EFCA, kas kā organizācija pārstāv FIDIC organizāciju Eiropā, publicēts materiāls par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu (MEAT). EFCA metodika pareizu MEAT kritēriju sasniegšanai, ir balstīta uz sistemātisku piecu pakāpju pieeju: 

1. galveno projekta mērķu formulēšana; 
2. iespējamo kvalitātes kritēriju ieguve; 
3. četru būtiskāko kritēriju izvēle no iegūtajiem kritērijiem; 
4. nozīmes (svara) piešķiršana kritērijiem;
5. pārbaudes veikšana, izmantojot tā saucamo “avāriju testu”.

Nosakot projekta mērķus, svarīgi ir definēt to veidu. Pastāv divu veidu mērķi: 

1. saistīti ar produktu, realizēto projektu; 
2. saistīti ar projekta realizācijas procesu.

Pie projekta mērķiem var uzskaitīt dažādus kritērijus, taču autoru ieskatā svarīgi ir definēt, kā un cik ilgi norisināsies būvniecības process.

Otrā soļa uzdevums ir iegūt iespējamos kvalitātes kritērijus. Kritēriju klāsts var būt ļoti plašs, lai konkursā iegūtu labāko piedāvājumu. Svarīgākais ir, lai  kritēriji atbilst projektam un tā mērķiem. Formulējot kvalitātes kritērijus, jāņem vērā šādi aspekti:

• tiem jābūt saistītiem ar līgumu;
• jānodrošina nediskriminējoša piemērošana bez iespējas pieņemt patvaļīgu lēmums;
• informācijai par partneriem, kas iesniedz piedāvājumu, jābūt pārbaudāmai; 
• atlases vadlīnijām jāsniedz pietiekami daudz informācijas pretendentiem;
• kvalitātes kritēriju izvērtēšanai jābūt pārdomātai un efektīvai;
• nepieciešama pakāpeniskas vērtēšanas iespēja, lai būtu iespējama reāla piedāvājumu kvalitātes klasifikācija, tā vietā, lai piešķirtu jā / nē atzīmes par kādas prasības izpildi;
• divpakāpju iepirkuma procedūrā atlasē nedrīkst izmantot tos pašus aspektus;
• kritēriji pretendentiem rada izmaksas – jo vairāk un sarežģītāki kritēriji, jo augstākas ir darījuma izmaksas;
• inovācija pati par sevi nav kritērijs, taču, ja to vēlas projektā, inovācijas jānovērtē pēc to sniegtās pievienotās vērtības projekta mērķiem.

Piešķiršanas kritēriji tiek izstrādāti atšķirīgi atkarībā no tā, vai līgumā galvenā uzmanība tiek pievērsta konsultāciju vai plānošanas pakalpojumiem. Turpinājumā uzskaitīti astoņi dažādi sektori, kuros var noteikt kritērijus: 

1. funkcionalitāte;
2. pieejamība;
3. estētika;
4. produkta ilgtspēja;
5. procesa ilgtspēja;
6. dzīves cikla izmaksa;
7. risku pārvaldība, pie kuriem tiek pieskaitīta arī priekšizpēte;
8. vide.

Kvalitātes kritēriji ir skaidri jāapraksta konkursa dokumentācijā, lai pretendenti zinātu, kādas ir prasības un kā tās tiks vērtētas un pārskatītas.

EFCA norāda, ka kritēriju atlasē jābūt uzmanīgiem. Pēc piešķiršanas kritēriju izstrādes to skaits ir jāierobežo, pirmkārt, statistisku iemeslu dēļ. Jo vairāk kritēriju, jo lielāks ir slāpēšanas efekts. Rezultāts būs tāds, ka cenai, kas nenoliedzami ir viens no piešķiršanas kritērijiem, būs arvien lielāka ietekme. Maksimālais ieteicamais kritēriju skaits ir četri, cena kā piektais kritērijs.

Būtisks iemesls kritēriju ierobežošanai ir nauda. Pretendentiem kritēriju izpilde prasa pūles, laiku un līdz ar to arī naudu. Jo vairāk kritēriju, jo augstākas ir darījuma izmaksas. Šajā posmā ir svarīgi saprast izvēlētos kritērijus un tos apspriest ar piesaistīto inženierkonsultantu, tā kā atkarībā no plānotā projekta, vietas un citiem kritērijiem virkne nepieciešamo projekta un kvalitātes kritēriju var nebūt nepieciešami. Jebkuri atlases elementi vienmēr maksās naudu, tāpēc ir svarīgi, ka piesaistītais inženierkonsultants ir ar pietiekamu pieredzi būvniecības jomā, kurā tiks realizēts projekts.

Pēc četru kritēriju izvēles, katram no tiem ir jāpiešķir relatīvais svars. Pirmais lēmums jāpieņem par cenas un kvalitātes attiecību. Var minēt daudz argumentu, taču pastāv vispārējs viedoklis, ka kvalitātei ir būtiska ietekme, ja cenai un kvalitātei tiek piemērots vienāds svars. Būtībā runa ir par samērīgumu.

Pēdējais solis ir tā saucamais “avārijas” tests, ko var veikt uzdodot sekojošus jautājumus:

• cik liela ir cenu atšķirība starp zemāko solītāju un pretendentu, kas piedāvā visaugstāko kvalitāti? 
• cik liela ir finansiālā atšķirība, ja divi pretendenti uzrāda gandrīz vienādus rādītājus?
• cik daudz esat gatavi maksāt, ja otrajam solītājam būtu augstāka kvalitāte un zemākās cenas pretendents neuzvarētu?

Izmantojot šo testu, var saprast kvalitātes ietekmi uz izmaksām un projektu kopumā. Ja kvalitātes piešķiršana ir pārāk dārga, varat attiecīgi pielāgot cenas un kvalitātes attiecību.

Būvniecības metodes

Autori vairākkārt uzsvēruši, ka ir būtiski saprast, kādas būvniecības projekta īstenošanas metodes tiks izmantotas būvniecības nozarē. Katrai metodei ir savas priekšrocības un mīnusi. Būvniecības īstenošanas metodes izvēle ir svarīgs posms, plānojot projektu un noteikti metodes izvēle ir jāskatās kopā ar piemērojamiem līgumu noteikumiem, atlases kritērijiem utt. 

Projekta īstenošanas metode ir praktisko pasākumu sistēma, ar kuru tiek organizētas, vadītas un finansētas ar projekta īstenošanu saistītas darbības – pirmsprojekta stadija, projekta izstrāde, būvdarbu iepirkums, būvdarbi un būves ekspluatācija un apsaimniekošana. Katrai projekta īstenošanas metodei ir atšķirīgs būvniecības procesā iesaistīto dalībnieku līgumsaistību modelis. 

Metodes galvenie izvēles kritēriji ir drošība, izmaksas, kvalitāte, laiks, vietas konteksts un atbilstība plānotiem mērķiem, kā arī visu risku novērtējums. Ar projekta īstenošanas metodi ir cieši saistīta iepirkuma stratēģija, līgumu noteikumi, maksājumu veidi un arhitekta īstenotā projekta valdības un koordinācijas forma.

Galvenās būvniecības īstenošanas metodes ir: 

1. projekts – iepirkums – būvdarbi (Design – Bid – Build (BDB));
2. būvniecības vadība (Construction Management (CM)); 
3. projekts – būvdarbi (Design – Build (DB)); 
4. integrētā būvniecības īstenošana (Integrated Project Delivery (IPD)).

Apdrošināšanai jāatbilst izvēlētajai metodei 

Autori rakstā uzsvēruši, ka būtiski ir saglabāt līdzsvaru starp līdzējiem un risku pārvaldību būtu jāuztic tam, kurš ar to labāk var tikt galā. Tas nozīmē, ka apdrošināšana, kas tiek nodrošināta būvniecības procesā, nevar būt vienāda visiem gadījumiem un tā ir jārada, lai apdrošinātie riski atbilstu būvniecības īstenošanas metodes  un piemēroto līgumu būtībai un specifikai. Autoru ieskatā Latvijā būvniecības nozarē esošā apdrošināšanas sistēma ir tālu no vēlamā rezultāta. 

Zvērināta advokāte L.Laviņa kā atsevišķu problēmu izceļ normatīvā regulējuma būtību. L.Laviņa norāda, ka “problēma ir tajā, ka normatīvais regulējums, nosakot apdrošināšanas būvniecībā obligātumu, ir definējis tās ārējo ietvaru, bet polises saturu jeb segumu atstājot brīvā tirgus ziņā. Tādējādi jau gadiem normatīvais regulējums atļauj veidot un iegādāties obligātās apdrošināšanas būvniecībā polises, kuras formāli atbilst normatīvajā regulējumā izvirzītajām prasībām, bet patiesībā ir ne kas cits, kā vien butaforija, jo tās segums, raugoties no reālajiem riskiem, ir nulles vērtībā. Turklāt apdrošināšanas nozare Civillikumā ietverto zaudējumu jēgu un būtību ir modificējusi tiktāl, ka vienota to izpratne pat pašu apdrošinātāju vidū nepastāv”.

Autori pauž viedokli, ka apdrošināšanas mehānismiem būtu jābūt tādiem, ka apdrošinātais risks atbilst katra konkrētā projekta specifikai un izvēlētajai realizēšanas metodei. Turklāt, būtiski ir saprast, ka katru risku, izsakot naudas un/vai laika vērtībā, iesaistītajām pusēm (arī apdrošināšanas pakalpojuma sniedzējam) ir viegli pārliecināties, vai tā puse, kura uzņēmusies risku, spēs to segt ar saviem naudas līdzekļiem tā iestāšanās gadījumā. Šim nenoliedzami būtu jābūt vienam būtiskam atlases kritērijam, pasūtītājam izvēloties iecerētās būvniecības realizētājus, jo pretējā gadījumā paveiktais darbs, izvēloties metodi, līguma veidni utt., var vainagoties ar būtiskiem zaudējumiem līdz ar pirmo apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdi.

Būtiskākais, par ko vajadzētu aizdomāties šī raksta ietvaros, ir laiks un nauda. Proti, kā publiskajā  (un ne tikai) iepirkumā tiek pārvaldīti šie resursi un vai tie speciālisti, kuri atrodas darba tiesiskajās attiecībās ar pasūtītāju vienmēr patiešām ir speciālisti, kuru kompetence ir tāda, ka neatkarīgi no tā, ko plāno celt – skolu vai tiltu – viņi saprot un zina, kā to paveikt visefektīvāk? Atbildi uz šo jautājumu var rast uz statistikā par katra atsevišķa pasūtītāja realizētajiem projektiem – cik bieži pasūtītājs ir pagarinājis būvniecībai (projekta realizācijai) paredzēto termiņu un veicis papildus maksājumus attiecībā pret sākotnēji nolīgto iepirkuma summu.