0
Būvdarbu līguma cenas noteikšanai ir virkne dažādu mehānismu – no visnotaļ precīzi nosakāmiem, līdz pietiekami abstraktiem, par kādiem var uzskatīt, piemēram, projektē un būvē līgumos būvdarbu sadaļas cenas noteikšanu. Neatkarīgi no būvniecības projekta realizācijas metodes un no tās izrietošās cenas noteikšanas iespējamās precizitātes, publiskajiem pasūtītājiem ir svarīgi ne tikai konstatēt ar būvdarbu veicēju līgumā ierakstīto cenu, bet visas iespējamās papildus izmaksas, kas var rasties projekta realizācijas gaitā. Tas uzliek par pienākumu pasūtītājam nosacīti “iesaldēt” naudu, paredzot noteiktu finanšu rezervi dažādiem gadījumiem – indeksācijai, neparedzētiem izdevumiem.
*Raksts publicēts Latvijas Būvinženieru savienības žurnāla “Būvinženieris” 99.numurā.
Noteikt iespējamo finanšu rezerves apjomu par 100% precīzi, visticamāk, ir grūti, taču veikt elementārus aprēķinus, vadoties no publiskajā iepirkumā pieļautajiem maksimālajiem grozījumiem, var noteikt indikatīvi lielāko nepieciešamo finanšu rezerves summu.
Viens no mehānismiem, ko šādā veidā ir grūti prognozēt, ir indeksācija. Pēdējo gadu pieredze ir pierādījusi, ka materiālu iegādes jomā to cenu un arī piegādes termiņus noteikt bija gandrīz neiespējami, jo virkne piegādātāju piedāvāto cenu uzturēja spēkā īsu laiku.
Kā alternatīva vismaz materiālu iegādes jomā ir izskatāms FIDIC piedāvātais risinājums, kas iekļauts kā Sarkanajā, tā Dzeltenajā grāmatā. Runa ir par vispārīgajos noteikumos iekļauto 14.5.apakšpunkta (Iekārtas un Materiāli samaksa par kuriem tiek veikta, kad tie piegādāti Darbu izpildes vietā) piemērošanu.
Šajā rakstā pievērsīsim uzmanību minētā FIDIC apakšpunkta piemērošanas praksei Latvijā un prakses rezultātā konstatētajam.
Kā pirmais novērojums jāmin, ka publiskie pasūtītāji, kuri savos būvniecības projektos izmanto FIDIC līgumus, nereti minēto apakšpunktu dzēš no līguma speciālajiem noteikumiem. Faktiski tādā veidā iespējamie projekta realizācijas riski un ar to risināšanu nepieciešamās darbības tiek pārliktas uz vēlāku laiku, t.i., uz būvdarbu veikšanas stadiju. Projektos, kuri ilgst ilgāk par vienu gadu, tādā veidā būvniekam faktiski tiek uzlikts pierādīšanas pienākums par materiālu un iekārtu indeksāciju, taču nereti publiskā iepirkuma nolikumos nebūt nav iestrādāts precīzs pierādīšanas mehānisms. Ir skaidrs, ka brīdī, kad tiek risināts jautājums par patieso cenas noteikšanu, būvniecības procesa dalībniekiem var būt dažāds viedoklis par uzrādītajiem pierādījumiem, kas jau var radīt strīdus utt.
Būtiski, ka minētais FIDIC līgumu apakšpunkts paredz iespēju pasūtītājam noteikt, ka par objektā piegādātiem materiāliem un iekārtām var veikt daļēju samaksu pēc tam, kad attiecīgie materiāli (iekārtas) ir piegādāti un uzrādīta arī nepieciešamā dokumentācija, lai var pārliecināties par materiālu (iekārtu) atbilstību projekta prasībām. FIDIC rekomendē veikt samaksu 80% apmērā no materiālu izmaksām. Latvijas FIDIC līgumos pieredzēts, ka uzrādītais apmaksas procents ir zemāks – atsevišķos līgumos 60% no materiālu cenas.
Pasūtītāja ieguvums no šāda mehānisma līgumos ir vienkāršs, jo izmantojot minētā apakšpunkta iespējas ir iespēja nodrošināties, ka projekta realizācijai nepieciešamie materiāli un iekārtas patiešām nonāks līdz objektam un būvdarbi netiks apturēti, kavēti dēļ kavējumiem piegādēs, vai strīdiem par jau minēto indeksācijas apjomu.
Otrs būtiskais ieguvums ir, ka projekta realizācijai vēl plānošanas procesā var būtiski samazināt avansa apjomu. Tā kā avansa maksājums faktiski ir īstermiņa aizdevums būvniekam, kas tiek nodrošināts ar attiecīgu finanšu risku sedzošo polisi vai bankas garantiju, tad Latvijas apstākļos ir jāsaprot, ka avansa apjoms tiešā veidā atstāj iespaidu uz būvnieka bilances rādītājiem faktiski visu projekta realizācijas laiku. Ja no pasūtītāja skatu punkta izsniegtā avansa nodrošinājums ir tikai un vienīgi instruments, kā atgūt naudu, ja rodas tāda nepieciešamība, tad būvniekam pieņemtais avanss nozīmē papildus slogu uz bilanci un rada visnotaļ iespējamus riskus un sarežģījumus citu nepieciešamo nodrošinājumu saņemšanai tālākajā projekta realizācijas gaitā.
Otrs novērojums ir saistāms ar tā saucamo “ceļojošo” nolikumu izmantošanu jaunos iepirkumos. Ir tikai normāli, ka ar labo praksi projektu plānošanā publiskie pasūtītāji savā starpā apmainās, taču tas nekādā mērā neatceļ nepieciešamību pēc kritiskās domāšanas. Ar to autori saprot nepieciešamību jebkuru iegūtu dokumentu ne tikai formāli, bet faktiski piemērot projekta vajadzībām. Praksē pieredzēts, ka projektos, kur būvdarbu cenas būtiska sastāvdaļa ir iekārtas, tieši iespēja apmaksāt iekārtas tiek dzēsta un FIDIC speciālajos noteikumos tiek atstāta iespēja tikai apmaksāt objektā piegādātos materiālus. Ir jāsaprot, ka iekārtu piegāde objektā ne vienmēr nozīmē to tūlītēju montāžu, t.i., ne vienmēr būs iespējams piegādātās iekārtas iekļaut tuvākajā izpildē.
Latvijā nereti publisko pasūtītāju realizētie projekti tiek finansēti ar Eiropas Savienības piešķirtu finansējumu, to izmantošanas kontroli veic, piemēram, CFLA. Minētās iestādes virzienā nereti tiek veltīti nepamatoti pārmetumi (par bardzību lēmumos, grūto saskaņošanas procedūru izmaiņu gadījumā), taču jāņem vērā, ka CFLA visticamāk kontrolē un pārliecinās tikai par to, ko pats pasūtītājs plānošanas gaitā iestrādājis iepirkuma nolikumā, prasībās un vēlāk nostiprinājis ar būvnieku noslēgtajā līgumā. Iespējams, ka CFLA veltītā kritika nereti būtu jāpāradresē pašu publisko pasūtītāju virzienā. Jāmin, ka praksē pieredzēts – kā Iepirkumu gaitā, tā arī vēlāk būvdarbu gaitā tieši būvnieki cenšas akcentēt radušās grūtības piegādēs, naudas plūsmā un ar to nepieciešamās izmaiņas. Būtu pareizi, ka būvnieki attiecībā uz projektam nepieciešamo naudas plūsmu iedziļinātos vēl iepirkuma gaitā, izmantojot normatīvos piešķirto iespēju uzdot jautājumus, sniegt komentārus par nolikumā ietvertajām prasībām. Tātad, lai mazinātu nosacīto kritiku publisko iepircēju virzienā, jāmin, ka arī būvnieki var demonstrēt nopietnāku attieksmi pret iespējamiem trūkumiem, kas tiek saskatīti iepirkumu gaitā pirms piedāvājumu iesniegšanas un līgumu noslēgšanas.
Trešais novērojums ir pats interesantākais… Proti, ir pieredzēts, ka izmantojot FIDIC līgumu attiecīga projekta realizācijā, sākotnēji no līguma projekta tiek dzēsts šajā rakstā iepriekš apskatītais apakšpunkts, bet pēc visai ilgstošas būvdarbu gaitas, attiecīgais punkts ar grozījumiem tiek iestrādāts atpakaļ līgumā. Te vietā jautājums par motivāciju, kāpēc būtisks līguma punkts tika sākotnēji dzēsts, lai pēc dažiem gadiem tas tiktu iestrādāts atpakaļ līgumā? Iespējams, ka motivācija iestrādāt atpakaļ attiecīgo līguma punktu saistāma ar izpratni, ka būvdarbu gaitā starp būvnieku un FIDIC Inženieri radās pārāk daudz strīdu par, piemēram, indeksāciju un būvnieks bija spiests uzstāt, ka tālākajā gaitā ir nepieciešams izmantot attiecīgā apakšpunkta piedāvātās iespējas. Neatkarīgi no motivācijas sākotnēji apakšpunktu dzēst, bet vēlāk to iestrādāt atpakaļ līgumā, svarīgi ir saprast, vai pasūtītājs ar savu rīcību faktiski pats sev nav nodarījis kādus zaudējumus, ko minētā apakšpunkta esamība nebūtu pieļāvusi. Citiem vārdiem, vietā ir analīze, kā materiālu un iekārtu indeksācija, ja tāda tikusi piemērota, atstājusi iespaidu uz projekta realizācijas izmaksām laika posmā, kamēr minētais apakšpunkts nebija līgumā?
Saprotams, ka virkne publisko pasūtītāju savu projektu realizācijā neizmanto FIDIC līgumus. Tā kā tie nav obligāti, turklāt, to izmantošana relatīvi mazos projektos zināmā mērā var būt sarežģīta, tad publiskajiem pasūtītājiem būtu lietderīgi izmantot minēto apakšpunktu kā paraugu un tā darbības principus un mehānismus iestrādāt pašu izstrādātajos nolikumos un līgumu projektos. Talkā pasūtītājiem varētu nākt arī būvnieki, kuri iepirkuma gaitā, kamēr to procedūra pieļauj, piedāvā iestrādāt līgumu projektos iespēju veikt materiālu un iekārtu apmaksu pēc to piegādes objektā. Zināmā mērā tas mazinātu iespējamos riskus pasūtītājam ne tikai naudas plūsmas plānošanā, bet arī projekta realizācijai nepieciešamo finanšu līdzekļu turēšanai “rezervē”.
Galvenā atziņa attiecībā uz rakstīto saistāma ar nepieciešamību projekta realizācijas plānošanas gaitā pēc iespējas vairāk pasūtītājiem diskutēt ar nozari par iespējami labākajiem risinājumiem naudas plūsmas organizēšanā, kas no vienas puses pasūtītājiem ļauj maksimāli saimnieciski rīkoties ar publiskajiem naudas līdzekļiem, bet būvniekam sniedz iespēju plānot savlaicīgas piegādes un tām pakārtotu naudas plūsmu tā, lai būvniekam būvdarbu realizācijas gaitā nebūtu jāpilda iepirkumā neiekļauta prasība – finansēt projekta realizāciju. Protams, ja vien tas nav publiskās privātās partnerības projekts, kur nepārprotami būvnieks šādu lomu ir uzņēmies.
