Kā uzbūvēt privātmāju?

Portālā latvija.lv sacīts, ka privātmājas būvniecība ir process, kurš saistīts ar dažādām darbībām un formalitātēm, kuras jāņem vērā, uzsākot būvniecības procesu
*Raksts publicēts Latvijas Būvinženieru savienības žurnāla “Būvinženieris” 100.numurā.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra mājas lapā minēts, ka plānojot mājas būvniecību vai dzīvokļa remontu, ikviens no mums iztēlojas gala rezultātu – skaistu, mājīgu, komfortablu mājokli. Vēl būtiskāk ir nodrošināt to, lai mājoklis ir dzīvošanai drošs un neprasa ievērojamus papildu ieguldījumus jau drīz vien pēc būvniecības darbu pabeigšanas. Pirms sāc būvniecības vai remontdarbus, pieņem pareizu un pārdomātu lēmumu par to, kādus būvizstrādājumus izmantot, lai tie būtu droši un kalpotu ilgi [1].
Nevar noliegt, ka sacītais atbilst patiesībai. Ar vienu piebildi, ka frāze – pirms sāc būvniecības vai remontdarbus, pieņem pareizu un pārdomātu lēmumu – būtu attiecināma ne tikai uz būvizstrādājumiem, bet visu būvniecības procesu kopumā. Privātmāju būvniecība un arī ieplānotais remonts kā būvniecības nozares atsevišķa niša ir pārpildīta ar problēmām, kuru risinājumā aktīvāk būtu jāiesaistās valsts pārvaldei un pašvaldībām.
Iespējams, no problēmu saraksta var izdalīt procesus, kas saistāmi ar sadarbību ar būvvaldēm tiktāl, cik tas attiecināms uz procesa uzsākšanu. Taču tālākais process bieži atkarīgs no veiksmes stāstiem, jo cilvēkam, kurš iecerējis būvēt māju ir tiesības nepārzināt būvniecības procesu, būvizstrādājumu specifiku, alternatīvas. Nemaz nerunājot par arhitektu, būvnieku, piegādātāju un vēlams arī būvuzraugu izvēles iespējām. Protams, runa ir arī par pelēko ekonomiku un spējām visu paveikt paša spēkiem, taču tam šajā rakstā uzmanība veltīta netiks.
Jebkurš būvniecības process sākas ar ieceri. Šajā gadījumā vēlmi uzbūvēt privātmāju. Pirmais un galvenais jautājums slēpjas tajā, kur meklēt kvalificētu padomdevēju. Nenoliedzami, ka pirmais avots varētu būt interneta resursi, kur ir pieejama pietiekami plaša informācija par jautājumiem, kas jārisina, realizējot privātmāju būvniecības procesu. Taču informācija ir visnotaļ dažāda, un vispārināta. Un tā ir pirmā problēma, jo ir grūti sameklēt kādu avotu, kas sacītu, ka pirmais uzdevums ir komunicēt ar attiecīgo pašvaldību, kurā tiks sniegta nepieciešamā informācija. Nenoliedzami, ka pašvaldība spēs skaidrot, ko uz attiecīgā zemes gabala var darīt, sniegs kādus tehniskus parametrus, paskaidros par konkrētās administratīvās teritorijas attīstības plāniem, komunikāciju pieejamību utt., taču nesniegs citu būtisku informāciju, pie kā vērsties, lai saņemtu kvalificētu, uzticamu un praksē pārbaudītu padomu. Proti, domājams, ka retā pašvaldībā tiks sniegta informācija par arhitektiem, būvniekiem, citiem nepieciešamajiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri attiecīgajā pašvaldībā realizējuši privātmāju būvniecības ieceres iepriekš un par saņemto pakalpojumu klienti nav sūdzējušies. Tātad, māja tikusi uzbūvēta un tiek ekspluatēta tā, kā tas ticis iecerēts. Katrā pašvaldībā būtu jābūt sarakstam ar arhitektiem un būvniekiem, turklāt tādam, kas papildināts ar minētos speciālistus un uzņēmumus raksturojošiem parametriem. Piemēram, attiecībā uz būvniekiem, ļoti interesants ir jautājums, cik ilgi pastāv uzņēmums, cik privātmāju attiecīgajā administratīvajā teritorijā uzbūvējis, vai līdz šim būvētās mājas uzbūvējis laikā un par nolīgto samaksu (bez papildus maksas pieprasījumiem), vai par savu darbu izsniedz reālas garantijas, ar to saprotot attiecīgas laika garantijas polises vai bankas garantijas, nevis vienu punktu līgumā, ka būvei tiek dota garantija noteiktā laika periodā. Starp citu, ja reiz tiek sniegtas garantijas, būtu lieliski zināt, vai un cik bieži būvnieks novērsis tā pieļautos defektus laikā un bez strīdiem ar klientu?
Otra būtiska detaļa būtu informācijas pieejamība, skaidrojums, kāpēc izvēlēties noteiktus materiālus. Piemēram, kādas ir koka karkasa mājas priekšrocības vai trūkumi attiecībā pret, piemēram, saliekamā dzelzsbetona mājām?
Iespējams, šādā veidā, pašvaldībai sniedzot reālus padomus savas administratīvās teritorijas iedzīvotājiem, būtu panākts arī blakus efekts – ēnu ekonomikas mazināšana šajā būvniecības nozares segmentā?
Nākamais būtiskais risinājums, lai uzlabotu procesu norisi, ir būvniecības procesa standartizācija. Šajā procesā lieliski varētu iesaistīties bankas sadarbībā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru un izstrādāt privātmāju būvniecības procesam atbilstošu tipveida līgumus ar arhitektu, būvniekiem, būvuzraugiem. Ja reiz bankas aizdod naudu ieceres realizēšanai, tad kāpēc tām nepiedāvāt labāku procenta likmi aizdevumam, ja klients izmanto tipveida līgumu, kurā ir pārdomātas pušu tiesības, pienākumi, un atrunāts risku segums. Turklāt, būvniecības nozarē taču nav nekāds noslēpums, ka būvniecības tāmes sastāv no trim būtiskām sastāvdaļām – darba spēka samaksas, materiālu izmaksām un procesa nodrošināšanai nepieciešamajiem mehānismiem. Tātad, ja arhitekts ir izstrādājis būvprojektu, tas visticamāk atrodams BIS, kas liedz saprast, cik izmaksās būvniecības process kopumā, tajā skaitā būvdarbi?
Ja reiz pieņemam, ka visiem cilvēkiem, kuri vēlas būvēt māju, nav jāpārzina būvniecības process, visi pārējie ar būvniecību saistītie jautājumi, būtu tikai normāli, ka virkne procesu tiktu standartizēti un skaidroti, tādējādi panākot, ka cilvēki tiek pietiekami informēti (gluži, kā to dara PTAC attiecībā uz būvizstrādājumiem).
Atsevišķi publiskie pasūtītāji Latvijā ir attīstījuši inženierkonsultanta institūtu pašu struktūrās, kas pēc būtības nozīmē, ka būvniecības projektus vada un uzrauga paša pasūtītāja algoti darbinieki. Iespējams, šis ir vēl viens risinājums tam, lai privātmājas būvniecības procesā klientu pārstāvētu inženierkonsultants, kurš par samērīgu samaksu nodrošina visu notiekošo procesu un tehnisko uzraudzību. Tas ne tikai veicinātu (tā tam būtu jābūt!) būvniecības kvalitāti, bet arī ļautu mazināt to pašu ēnu ekonomiku. Turklāt, tādā veidā pašvaldības nodrošinātu arī administratīvo procesu (lasi – birokrātiju) no ieceres brīža līdz būvniecības procesa pabeigšanai un gala rezultātā visi būtu ieguvēji – pasūtītājs saņemtu to, ko bija iecerējis, nevis strīdus un problēmas, valsts samaksātus nodokļus, bet pašvaldība maksu par tās sniegtajiem pakalpojumiem. Protams, šo visu procesu vadību var uzticēt arī privātajam sektoram, taču tad jānodrošina pietiekami kvalitatīva kontrole.
Atgriežoties pie portālā latvija.lv sniegtās informācijas par dažādām darbībām un formalitātēm… Nenoliedzami, ka šajā avotā var iegūt nedaudz informācijas un pat ar ārējo resursu palīdzību arī uzzināt, kas ir BIS, definīcijas, akronīmi un saīsinājumi, taču vietā jautājums, vai esošajā apjomā pieejamā informācija ir pietiekama, lai pēc iepazīšanās ar tās saturu varētu apgalvot, ka tagad gan viss ir skaidrs?
Ir virkne pavisam vienkārši darbību, kas palīdzētu sakārtot jebkuru no problēmjautājumiem, par kuriem kuluāros runā daudz drosmīgāk, nekā tas notiek publiskajā telpā. Iespējams, ka procesu sakārtošana būvniecības procesu padarītu dārgāku, taču pretī būtu ieguvumi, kādiem būtu šajā sfērā jābūt saprotamiem – saprotamas, reālas garantijas par padarīto darbu, ko sniedz būvnieks, informācijas pieejamība, standartizēti procesi. Un tam visam klāt mazināta ēnu ekonomika.
Žurnāls “Būvinženieris” sasniedzis vienu būtisku rādītāju – simtais žurnāla numurs. Būves nākotnei kolektīvs izsaka pateicību žurnāla redakcijai par interesantu sadarbību nu jau ilgākā laika posmā un novēl, lai vēl pēc simts numuriem rakstā par privātmāju būvniecību Latvija tiktu minēta kā paraugs procesu sakārtotībai Eiropā!
[1] Skat.: https://www.ptac.gov.lv/lv/informacija-pateretajiem