Padomju laiku mantojums: dzīvoklis sērijveida mājā ir ieguvums vai slogs?

Ieskats problēmās – avots maģistra darbs, nevis valsts programma

Šī raksta tapšanā autori pieaicinājuši Aivaru Graiksti, kura maģistra darba tēma bija “Dzīvojamo māju tipveida projektu kalpošanas laika beigu termiņa radītās problēmas un iespējamie risinājumi”. Minētais darbs izpelnījās augstāko RTU vērtēšanas komisijas novērtējumu, kas autoriem ļauj domāt, ka darba saturs, apjoms un izvirzītās problēmas ir pietiekami pamatotas, lai darba informatīvo daļu varētu neapšaubīt! Reizē jāmin, ka autori nepiekrīt visiem A.Graiksta piedāvātajiem risinājumiem, taču tas nebūt nav svarīgi, jo katram ir tiesības uz viedokli.

Saskaņā ar 2016.gada Valsts kontroles revīzijas “Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas efektivitātes un atbilstība normatīvo aktu prasībām” ziņojumu, 68% Latvijas iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās. Līdz ar to daudzdzīvokļu māju pārvaldīšana ir aktuāls jautājums lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, tādēļ ļoti svarīga ir dzīvojamo māju efektīva un kvalitatīva apsaimniekošana un pārvaldīšana (Red – VK revīzijas ziņojums. “Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas efektivitātes un atbilstība normative aktu prasībām”. 03.2016).

Valsts kontroles kritiskais skatījums

Valsts kontrole savos secinājumos bijusi krietni skarbāka un paudusi sekojošu viedokli:

1. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo savos vai īrētos dzīvokļos pašvaldību apsaimniekotos daudzdzīvokļu namos, no kuriem daudzi ir veselībai un dzīvībai bīstami;
2. Kopš denacionalizācijas efektīva pieeja mājokļu drošībai valstī faktiski neeksistē. Liela daļa Latvijas dzīvojamā fonda degradējas pat līdz grausta stāvoklim;
3. Apsaimniekošanas maksas nav noteiktas atbilstoši māju uzturēšanas vajadzībām;
4. Vairāk kā 50 % māju dzīvokļu īpašnieki nemaz nevar uzzināt par savas ēkas stāvokli, jo ikgadējās ēku pārbaudes nemaz nav veiktas;
5. Apsaimniekotāji (Red – Apsaimniekotājs=pārvaldnieks) grēko ar ēku uzturēšanas darbu plānu un remontdarbu tāmju gatavošanu, un kopumā apsaimniekotāju vestās māju lietas ir nepilnīgas;
6. Likumdevējs pašvaldību būvvaldēm ir uzticējis pienākumu būt par uzraugu, kam ir pienākums uzraudzīt, lai to teritorijā esošās ēkas ir drošas;
7. Gadījumos, kad būvvalde konstatē nozīmīgus ēkas bojājumus, neseko saistoši lēmumi nepilnību novēršanai (Red – Valsts kontrole: lai glābtu dzīvokļu namus jāmaina gan valsts, gan īpašnieku attieksme).

Ko varam secināt no Valsts kontroles izteikumiem?

Atbilde pavisam vienkārša – dzīvojamo māju pārvaldīšana notiek formāli, ir liela varbūtība, ka iedzīvotāji tiek maldināti un faktiski nezina par riskiem, kādi attiecināmi uz viņiem tikai tāpēc, ka viņi dzīvo tādā ēkā, kādā dzīvo!

Atkāpes labad jāsaka, ka autori uzskata, ka 2021.gadā nevar uzlikt atbildību uz iedzīvotāju pleciem par pieņemtajiem lēmumiem savu māju pārvaldīšanā, jo “līdz 1995. gadam daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas piederēja valstij, pašvaldībām vai paju sabiedrībām, lauksaimniecības uzņēmumiem un zvejnieku kolhoziem. Pēc tam stājās spēkā Privatizācijas likums, paredzot iespēju šo dzīvojamo māju īrniekiem privatizēt jeb iegūt īpašumā iepriekš no valsts un pašvaldībām īrētos dzīvokļus” (Red – Valsts kontrole. Revīzijas ziņojums “Ēku drošums: vai darām pietiekami?”. 13.lpp.).

Jāņem vērā, ka saskaņā ar 2010.gada 28.septembra MK noteikumiem Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”, dzīvojamās mājas ir iedalītas kapitalitātes grupās atbilstoši lietotajiem materiāliem, konstrukcijām un vidējam kalpošanas ilgumam. MK noteikumu Nr.907 1.pielikums “Dzīvojamo māju iedalījums kapitalitātes grupās atbilstoši lietotajiem materiāliem, konstrukcijām un vidējam kalpošanas ilgumam” nosaka dzīvojamo māju vidējo kalpošanas ilgums gados (Red – MK noteikumi Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”). Tajos noteikts, ka atbilstoši būvniecībā izmantotajai pārseguma konstrukcijai, materiālam, tipveida projekta dzīvojamo māju vidējais kalpošanas ilgums ir no 60 līdz 70 gadiem, attiecīgi V un IV kapitalitāes grupa. Lai rastos pilnīgs priekšstats, kad beigsies minēto daudzdzīvokļu māju kalpošanas ilgums, vērts iedziļināties sekojošā tabulā “Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedalījums kapitalitātes grupās atbilstoši vidējam kalpošanas ilgumam” (Red – Autors A.Graikstis).

Tabula Nr.1

No minētās tabulas var izdarīt elementāru secinājumu – virkne māju vēl 1995.gadā nebija nododamas privatizācijai bez detalizētas ēku konstruktīvo elementu ekspertīzes. Proti, bija svarīgi noskaidrot ēkas kopējo tehnisko nolietojumu un konstatēto fiksēt privatizācijas dokumentos. Tā teikt, lai tas, kurš privatizē, zina “kas lācītim vēderā”.

Nav tehnisko apsekojumu – nav problēmu?

A.Graikstis savā darbā pauž visai skarbu viedokli, ka “valstī nav veikti apjomīgi pētījumi par tipveida dzīvojamo māju tehnisko stāvokli, un var tikai minēt kāda ir patiesā aina. Pirmos tehniskos  dzīvojamo māju tipveida projektu apsekojumus laika posmā no 2006. līdz 2008.gadam veica v/a “Mājokļu aģentūra” 103., 467., un 602.sēriju 15 ēkām. Tomēr iegūtie rezultāti tā arī nogūluši birokrātijas atvilknēs, un nav publiski pieejami to tālākai analīzei un izmantošanai.” Taču no A. Graiksta darba var secināt, ka virkne ēku elementi patiešām ir kritiskā stāvoklī: piemēram apkures, ūdensvada un kanalizācijas sistēmas, gāzes vadi, elektroapgādes sistēmas. Vēl biresmīgāka ir atziņa, ka attiecībā uz ēku pārvaldīšanu šajā aspektā “nekas nav darīts”!

Protams, vieglākais būtu meklēt vainīgos tālajā 1995.gadā. Bet daudz vērtīgāk būtu uzzināt, ko tieši atbildīgās institūcijas kopš Valsts kontroles secinājumiem paveikušas? Zinām, ka plaši tiek runāts par energoefektivitāti, par 2050.gadu kā gadu, kad daudzdzīvokļu ēkas būs drošas, arī tiek runāts.. Bet īsti netiek ņemts vērā, ka 2050.gads var izrādīties krietni par nokavētu, jo līdz tam veselai virknei daudzdzīvokļu māju būs iestājies ne tikai kalpošanas ilguma gala termiņš, bet vienkārši tās mājas varbūt nebūs.

Kopš 2020.gada, kad Valsts kontrole izteikusies kritiski arī par pārvaldnieku darbu, nav novērots, ka pārvaldīšanas jomā BVKB vai kāda cita visu zinoša institūcija (piedodiet par ironiju) būtu aktivizējušās problēmu sakārtošanai. Atmināmies Valsts kontroles secinājumu, ka apsaimniekotāji (Red – Apsaimniekotājs=pārvaldnieks) grēko ar ēku uzturēšanas darbu plānu un remontdarbu tāmju gatavošanu, un kopumā apsaimniekotāju vestās māju lietas ir nepilnīgas. Bet tas taču nozīmē, ka ikdienā tiek rupji pārkāpti virkne pārvaldīšanu regulējošie normatīvie akti, taču par to netiek piemērota nekāda atbildība!!! Tātad, faktiski ne pārvaldnieki, ne būvvaldes, ne valsts kopumā šajā jomā nav uzskatījuši par nepieciešamu aktivizēties!

Un kas slikts tajā, ja aktivizējoties mēs noskaidrotu, ka ēku tehniskā apsekošana liecina, ka konstruktīvie elementi ir kritiskā stāvoklī? Ka nav naudas, lai šīs problēmas novērstu?

Iespējams risinājums ir nedaudz cituviet novirzīt naudu – nevis energoefektivitātei, kas nereti, piedodiet, ir apšaubāmas kvalitātes ēku siltināšana, bet reālo problēmu novēršanai negaidot 2050.gadu? Varbūt nav tik svarīgi, ka fasāde nesmuka, bet daudz svarīgāk, ka kādu rītu kāda māja nebūs sabrukusi?

Neefektīvi normatīvi – likumdevēja un ministriju problēma

Autori pievienojas A.Graiksta viedoklim, ka mājokļu jomu regulējošie normatīvie akti radījuši sistēmu, kas neveicina tipveida projektu dzīvojamo māju atjaunošanu – dzīvokļu īpašnieki nespēj apvienoties lēmumu pieņemšanai par dzīvojamo māju atjaunošanu, zemās izpratnes un finanšu trūkuma dēļ.

Nekas cits neatliek, kā saprast, kā risināt šo problēmu? Viens no veidiem ir apgūt citu valstu pieredzi. Un vajag sākt ar vispatverošu daudzdzīvokļu ēku inženierizpēti. Tam noteikti vajadzīga efektīva valsts programma un domājams, ka visi nodokļu maksātāji varētu vienoties, ka šīs izmaksas tiek segtas no nodokļu maksātāju kabatas, t.i., valsts budžeta!

Ministru kabineta noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 20.1.punkts nosaka, ka inženierizpēti veic no jauna būvējamu, pārbūvējamu un atjaunojamu būvju būvprojektam, ja nepieciešams, arī projektējamiem inženiertīkliem. Veicot inženierizpēti būves paplašināšanai, pārbūvei vai tehniskajai modernizācijai, noskaidro, kā mainījušies dabas apstākļi (arī pamatnes grunts īpašības) attiecīgās būves būvniecības un ekspluatācijas laikā.

Nojaukt, pārbūvēt vai atjaunot – tāds ir jautājums?

Tātad, saskaņā ar šodien spēkā esošajiem normatīviem būtu jāatbild uz vienu vienkāršu jautājumu: katra konkrētā ēka ir nojaucama, atjaunojama, iespējams, kādai vajadzētu samazināt stāvu skaitu? Ja kāda ēka nojaucama, nenoliedzami, jārisina jautājums par jauna dzīvojamā fonda radīšanu. Lai arī nedaudz neierasti, bet kas gan slikts notiktu, ja, piemēram, virkne nolietotu, bet ne nojaucamu ēku tiktu nojauktas daļēji, proti, samazinot stāvu skaitu?

Lai rakstā minētais neizklausītos pēc utopijas, autori vērš uzmanību uz apstākli, ka lielākajai daļai iedzīvotāju (69,3%) mājoklis pieder bez hipotekārā kredīta saistībām, kas galvenokārt saistīts ar apjomīgo privatizācijas procesu pēc neatkarības atgūšanas (Red – 2019.gada Eiropas Komisijas Ziņojums par Latviju). Tas nozīmē, ka kopumā mēs neesam tik sliktās pozīcijās, lai pie prātīga plāna varētu visai īsā laika posmā paveikt darbus, kas būtiski palīdzētu valsts mērogā saprast, kā efektīvi atjaunot dzīvojamo fondu valstī. Tam būtu jānotiek sekojošā sistēmā:

1. visa dzīvojamā fonda, kas celts līdz 1990.gadam visaptveroša inženierizpēte;
2. atkarībā no iegūtajiem datiem tiek izstrādāts valsts mēroga plāns daudzīvokļu ēku atjaunošanai, pārbūvei vai nojaukšanai (paredzot arī zināmu iedzīvotāju iespējamo dzīvesvietas maiņu, tajā skaitā citā administratīvajā teritorijā);
3. izstrādāts rīcības plāns katrai administratīvajai teritorijai un vēlāk katrai ēkai atsevišķi;
4. plāns realizēts ar uzsvaru, ka primāro uzmanību vēršam uz ēku tehnisko drošību, nevis vizuālo izskatu.

Un nenoliedzami būtu labi, ja valstī kāda atbildīga amatpersona pieķertos pārvaldnieku atbildības jautājumu sakārtošanai.