Siltumenerģētika nav tas pats, kas apkure!

Latvijas klimatiskajos apstākļos siltumapgāde nav komforta piedeva. Tā ir valsts enerģētikas mugurkaula daļa. Bez drošas, efektīvas un profesionāli projektētas siltumapgādes nav ne kvalitatīvas pilsētvides, ne enerģētiskās drošības, ne ticamas virzības uz emisiju samazināšanu.

Centralizētā siltumapgāde pēc savas uzbūves ir ļoti līdzīga elektroapgādei. Tai ir trīs būtiski posmi: siltuma ražošana, siltuma pārvade un patērētājs. Elektroapgādē neviens nopietni neapgalvotu, ka elektrostacijas, pārvades tīkli un dzīvokļa elektroinstalācija ir viena un tā pati kompetence. Taču siltumapgādē līdzīga kļūda diemžēl notiek pārāk bieži.

Katlumājas, koģenerācijas stacijas, šķeldas katlumājas, tvaika katlumājas, tehnoloģiskās katlumājas un siltumtīkli nav vienkārši “apkure lielākā mērogā”. Tā ir siltumenerģētika — enerģijas ražošana, pārvade, hidraulika, termodinamika, drošība, spiedieni, temperatūras, kurināmā tehnoloģijas, siltuma zudumi, sistēmu režīmi un ekspluatācijas riski.

Tieši šajā posmā rodas iespēja samazināt izmešu avotu skaitu pilsētās, efektīvāk izmantot kurināmo, pieslēgt atjaunojamos energoresursus, izmantot atlikumsiltumu un sakārtot siltumapgādi sistēmiski, nevis katrai ēkai atsevišķi. Tāpēc centralizētā siltumapgāde nav teorētisks “zaļā kursa” sauklis. Tā ir viena no praktiskajām infrastruktūrām, ar kuru šo mērķi vispār var sasniegt.

Un tieši tāpēc ir absurdi vienlaikus runāt par emisiju samazināšanu, bet praksē vājināt siltumenerģētikas nozari, samazināt tās speciālistu nozīmi vai izturēties pret šo kompetenci kā pret viegli aizstājamu AVK apakštēmu. Tas nav tikai nozares prestiža jautājums. Tā ir pretdarbība pašam mērķim, par kuru publiski tiek runāts.

Šeit sākas problēmas neērtākā daļa. Nozares nākotni nedrīkst lemt cilvēki, kuri pēc būtības neizprot šīs nozares saturu, mērogu un atbildības līmeni. Ja tiek pieņemts lēmums sašaurināt vai likvidēt siltumenerģētikas speciālistu sagatavošanu Rīgas Tehniskajā universitātē, tad tas nav vienkāršs administratīvs lēmums par studiju programmu sarakstu. Tas ir lēmums par to, vai Latvijā nākotnē būs speciālisti, kas spēj profesionāli strādāt ar katlumājām, siltumtīkliem, tvaika sistēmām, tehnoloģiskajām katlumājām un centralizētās siltumapgādes infrastruktūru.

Šādu lēmumu pieņemšana bez dziļas nozares izpratnes ir stratēģiska kļūda. Tā rada situāciju, kur publiski tiek runāts par zaļo kursu, emisiju samazināšanu un enerģētisko drošību, bet vienlaikus tiek vājināta tieši tā profesionālā bāze, bez kuras šos mērķus siltumapgādes nozarē nav iespējams sasniegt. Ja siltumenerģētikas izglītība tiek uztverta kā lieka, novecojusi vai viegli aizstājama ar citām būvniecības inženiersistēmu specialitātēm, tad tas nozīmē nevis nozares modernizāciju, bet gan tās pakāpenisku iztukšošanu no kompetences.

Kas tad ir šie speciālisti?

Latvijā siltumenerģētikas speciālistu sagatavošana nav radusies kā nejaušs papildinājums AVK nozarei. Tai ir sava izglītības, teorētiskā un profesionālās kompetences līnija.

RTU vēsturiski un arī šodien pastāv virziens “Siltumenerģētika un siltumtehnika”, kurā tiek sagatavoti siltumenerģētikas un siltumtehnikas inženieri. Šī izglītība nav par telpu mikroklimatu vai ēkas apkures cauruļu izvietojumu. Tās centrā ir siltumenerģijas ražošana, siltumapgādes sistēmas, siltumtehniskās iekārtas, katlu iekārtas, tvaika procesi, elektrostacijas, kurināmā tehnoloģijas un siltuma izmantošana rūpniecībā. Vēsturiski šī kompetence RTU bija saistīta ar Transporta un mašīnzinību fakultāti, vēlāk — ar Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultāti, kur darbojās Siltumenerģētisko sistēmu katedra.

Blakus šai līnijai RTU pastāv arī Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju virziens, kas ir būtisks ēku inženiersistēmu un apdzīvoto vietu infrastruktūras kontekstā. Tā kompetence ir saistīta ar apkures, ventilācijas, gaisa kondicionēšanas, ūdensapgādes, kanalizācijas, gāzes apgādes un līdzīgām sistēmām. Taču šī izglītības līnija nav tas pats, kas siltumenerģētika un siltumtehnika, kuras centrā ir enerģētika, siltuma ražošana, siltumtehniskās iekārtas, siltumtīkli un tehnoloģiskie siltuma procesi.

Tāpēc, runājot par SAT, SM, katlumājām, tvaika katlumājām, tehnoloģiskajām katlumājām un siltumtīkliem, korekti ir runāt par siltumenerģētikas kompetenci. Tā nav AVK apakštēma. Tā ir atsevišķa inženierzinātņu un enerģētikas joma ar savu izglītības vēsturi, teorētisko bāzi un atbildības līmeni.

Ko vajadzētu mainīt?

Vispirms ir jāmaina pati izpratne par siltumenerģētiku. Klientiem, arhitektiem, attīstītājiem, būvniecības procesa dalībniekiem un arī lēmumu pieņēmējiem ir skaidri jāsaprot, ka siltumenerģētika nav vienkārši ēkas apkures sistēma un nav AVK sadaļas paplašinājums. Tā ir enerģētikas nozare, kas strādā ar siltuma ražošanu, siltuma pārvadi, katlumājām, siltumtīkliem, tvaika sistēmām, tehnoloģiskajām katlumājām un centralizētās siltumapgādes infrastruktūru.

Būvprojektos un profesionālajā praksē ir jābeidz vienā maisā likt ēkas iekšējās inženiersistēmas un ārējo siltumapgādi. Ēkas apkure, ventilācija un gaisa kondicionēšana ir viena kompetences zona. Siltumtīkli, siltuma avoti, katlumājas un tehnoloģiskie siltuma procesi ir cita kompetences zona. Šīs jomas var sadarboties vienā būvprojektā, bet tās nedrīkst mehāniski aizstāt viena otru.

Tikpat svarīgi ir pārskatīt attieksmi pret speciālistu kompetences robežām. Sertifikāts vai formāla tiesība darboties kādā plašā sadaļā pati par sevi vēl nenozīmē reālu profesionālu kompetenci projektēt siltumtīklus ar augstu spiedienu, šķeldas katlumājas, tvaika katlumājas vai rūpnieciskus siltumprocesus. Nozarē ir vajadzīga nevis papīra universālība, bet patiesa atbilstība konkrētajam darba saturam.

Īpaši būtiska ir izglītība. Ja Latvijā tiek vājināta vai likvidēta siltumenerģētikas speciālistu sagatavošana, tad tas nav tikai jautājums par vienu studiju programmu. Tas ir jautājums par to, vai pēc desmit vai divdesmit gadiem valstī būs cilvēki, kas spēj profesionāli projektēt un attīstīt centralizētās siltumapgādes sistēmas, katlumājas, siltumtīklus un tehnoloģiskās siltuma iekārtas. Šādas kompetences nevar pēkšņi izveidot brīdī, kad tās jau trūkst.

Tāpēc siltumenerģētiku nedrīkst uztvert kā novecojušu vai otršķirīgu specialitāti. Tieši otrādi — enerģētiskās drošības, emisiju samazināšanas un zaļā kursa kontekstā tai būtu jābūt vienai no stratēģiski svarīgākajām inženierzinātņu jomām Latvijā. Ja mēs nopietni runājam par pilsētu siltumapgādes modernizāciju, atjaunojamo energoresursu integrāciju, atlikumsiltuma izmantošanu un efektīvu siltuma ražošanu, tad mums ir vajadzīgi ne mazāk, bet vairāk kompetentu siltumenerģētikas speciālistu.

Siltumenerģētika ir viena no tām nozarēm, kuru ikdienā pamana tikai tad, kad tā vairs nestrādā. Tieši tāpēc pret to nedrīkst izturēties pavirši. Tai ir jābūt profesionāli projektētai, pareizi saprastai, nozares cilvēku aizstāvētai un lēmumu pieņēmēju pienācīgi novērtētai.