Atbildību par būvprojektu uzņemas pēdējais, kurš “grābstās” ap projektu – pieredze Jaunajā Rīgas teātrī

Apjomīgais raksts, papildināts ar ziņām par ēkas būvvēsturi, interesantiem un kvalitatīviem attēliem, tāpat ar atsaucēm uz atsevišķu būvniecības dalībnieku, viedokli. Ieskicēti izaicinājumi, ar kuriem (dažiem) būvniecības dalībniekiem nācās saskarties ēku kompleksa celtniecības gaitā.

Objekts neapšaubāmi ir arhitektoniski interesants un gana sarežģīts gan no inženierrisinājumu, gan darba organizācijas puses. Arī būvprocesa organizēšana nav bijusi vienkārša, bez kļūdīšanās un pārpratumiem. Domāju, ka visi būvniecības dalībnieki ēku kompleksa atjaunošanas ietvaros ir tikuši pie jaunas un neaizstājamas pieredzes un jauniem “puniem”. Tieši šīs pieredzes apkopojums un izvērtējums ir tas, ko es sagaidu no Latvijas būvinženieru savienības izdevuma! Arī atšķirīgu viedokļu atspoguļojumu un (rosinājumu uz) diskusiju! Trūkst kritikas un paškritikas! Pretējā gadījumā raksts vairāk piedienas kādam nedēļas laikrakstam vai populārzinātniskam portālam. Tas gan nekādā gadījumā nebūtu uztverams kā pārmetums teksta autorei, drīzāk ievads turpmāk sekojošiem komentāriem.

Jāatzīst, mazliet kremt, ka izceltajā sadaļā, kurā minēti būvniecības dalībnieki, detalizēti uzskaitīti dažādi darbuzņēmēji, arī projekta autori, bet būvprojekta inženierrisinājumu izstrādātāji piemirsušies. Cita starpā, aktuālajā būvprojekta versijā kā būvprojekta autors minēts Zaigas Gailes birojs, rakstā minētā pilnsabiedrība, pēc Lursoft datiem, likvidēta 2020. gadā. Ja nemaldos, tad arī būvprojekta autoruzraudzību nodrošina Sarma & Norde arhitekti SIA, kas ir būvprojekta izstrādātāji, tostarp atbilstošu inženierrisinājumu sadaļu autoruzraudzība ir nodota šo projekta daļu izstrādātāju, tostarp arī mūsu – KasunK.Studija konstruktoru biroja a222 rokās.

Savās pārdomās, iespēju robežās, mēģināšu izvairīties no Projekta ieceres apspriešanas. Savu viedokli (atšķirīgu no cienījamās arhitektes) neesmu slēpis, bet vairāk vai mazāk argumentēti izklāstījis iepriekš, tomēr, tā kā man nav arhitekta izglītība, tas (viedoklis) ir tīri pilsonisks. Tajā pat laikā tieši no ieceres un iesaistīto dalībnieku izpratnes izriet virkne konsekvences, kuras atstājušas būtisku ietekmi uz būvprocesu.

Te tad arī pirmais lielais “mezgls” – būvdarbu organizēšana.

Pieņemu, ka rakstā apgalvotais, ka pirmais būvniecības līgums ar pilnsabiedrību RERE Būve 1 tika lauzts, konstatējot pārkāpumus būvniecībā, ir juridiski korekts, bet atcerēsimies, ka domstarpības starp Pasūtītāju (VAS Valsts nekustamie īpašumi) un būvnieku izraisījās par būvprojekta risinājumu apjomu un pietiekamību, kā tas nereti gadās zemākās cenas iepirkumos. Manā rīcībā nav informācijas vai projekta dokumentācijas sagatavošana (detalizācija) darbu veikšanai un uzraudzībai nepieciešamā apjomā bija projektētāja vai būvuzņēmēja atbildība, bet situācija nepārprotami norāda uz faktu, ka pirms būvniecības uzsākšanas tās dalībniekiem nebija vienotas izpratnes par būvniecības procesu!

Šajā gadījumā Pasūtītajam nevajadzētu pārmest neprofesionalitāti, nedomāju, ka tādu var pārmest RERE grupas būvuzņēmējiem vai projekta autoriem, tomēr nepietiekami novērtēti riski un Latvijas būvniecībā tradicionālā atbildības “atgrūšana” radīja “tukšumus” procesā, kas likumsakarīgi noveda pie rezultāta. Būvniecības iecerē bija pārāk daudz nenosakāmas ietekmes uz sasniedzamajiem mērķiem, turklāt noslēgtie līgumi acīmredzot neparedzēja to sabalansētus, (visām iesaistītajam pusēm) pieņemamus risinājumus. Es gribētu šo situāciju reducēt uz pasūtītāja atbildību!

Var tikai apbrīnot pilnsabiedrības SBSC drosmi un uzņēmību (un acīmredzot arī pieredzi), apņemoties realizēt arhitektu ieceri noteiktā termiņā un budžetā. Tajā skaitā izstrādāt nepieciešamos papildinājumus un izmaiņas būvprojektā. Joprojām esmu pārliecināts, ka, ja nebūtu covid izraisītās krīzes un tai sekojošo ģeopolitisko satricinājumu izvirzītie mērķi tiktu sasniegti! Šeit gan, manuprāt, atkal būtu jāpiezīmē, ka par spīti, nevis pateicoties tam, ka pasūtītājs būtu pieņēmis riskus. Proti, jau zināmās un vēl nezināmās nenoteiktības tika novirzītas būvuzņēmēja pusē.

Atkārtotam būvniecības iepirkumam tika piemēroti iekārtu piegādes un projektēšanas – būvniecības darbu līguma noteikumi elektriskajiem un mehāniskajiem darbiem, būvniecības un inženierdarbiem, kuru projektēšanu veic uzņēmējs (FIDIC līgums). Arī par līguma piemērošanas efektivitāti un ietekmi uz projekta virzību dažādo krīžu ietekmes rezultātā būtu interesanta diskusija.

Interesanti, ka tēmu par FIDIC efektīvu ieviešanu publiskajā iepirkumā izdevumā Latvijas būvinženieris jau vairākus numurus pēc kārtas projekta Būves nākotnei ietvarā izvērš biroja Jurisconsultus vadītājs, jurists Jānis Uzulēna kungs. Ironiskā kārtā šajā pašā žurnāla numurā rakstā “Kam uzticēt FIDIC līgumu projektu sagatavošanu” Uzulēna kungs netieši norāda uz pasūtītāja atbildību – visas (pasūtītāja) kļūdas tiek pieļautas, veicot izpētes, analizējot riskus, izvēloties projekta realizācijas metodi un izstrādājot iepirkuma dokumentāciju, tajā skaitā līgumu noteikumus.

Pie būvdarbu organizēšanas izaicinājumiem noteikti būtu minama arī projektēšanas pārņemšana projektēt – būvēt ietvaros. Šeit atzīmējama Sarma & Norde arhitekti SIA pieredze un spēja mobilizēt resursus, bet atsevišķi gribu izcelt arī mūsu konstruktoru biroja varējumu.

Diskusijas vērta ir atbildība un tās pēctecības (vai drīzāk pēctecības neesamība) būvkonstrukciju projektēšanā. Proti, atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai, atbildību par būvprojekta risinājumiem uzņemas pēdējais, kurš “grābstās” ap projektu. Šis uzstādījums, manuprāt, ir diskutabls, cik tālu projekta risinājumu ekspertīzei un būvatļaujas nosacījumu izpildei tiek pieņemts, ka pietiekami ar principiālajiem risinājumiem (LBN 1046). Tas nozīmē, ka darbu veikšanai un uzraudzībai nepieciešamā dokumentācija kādam vēl jāizstrādā (kam pēc būtības varētu būt mazāk kvalificētam darbam), bet atbildība jāuzņemas arī par būtiskajiem pieņēmumiem uz kuriem balstās konstrukciju projektēšana.

Mūsu gadījumā šis aspekts izceļams kā būtisks, proti, atbilstoši līguma nosacījumiem mēs izstrādājām projekta izmaiņas un darba dokumentāciju nepieciešamajā apjomā, līdz ar to uzņemoties atbildību par būvi, tās konstrukciju risinājumiem un riskiem attiecībā uz blakus esošo apbūvi.

Uzreiz jāatzīmē, ka atšķirībā no publiskā iepirkuma mēs kolēģu pieredzi un varēšanu nevērtējam (tikai) pēc pēdējo gadu laikā uzprojektētajiem kvadrātmetriem. Ja nebūtu IG Kurbads SIA un inženiera Normunda Tirāna kunga reputācija, droši vien, ka mēs neiesaistītos projektā. Tāpat bez Normunda pieredzes un līdzdalības pāļu pamatu risinājumu izmaiņās mums būtu grūti sasniegt uzstādītos mērķus. Tajā pat laikā noteikti jāizceļ arī mūsu projektēšanas grupas darbs inženiera Artūra Bolmaņa kunga vadībā. Tieši grupas – nepilnu divu mēnešu laikā pārbaudīt un pieņemt apjomīga, sarežģīta būvprojekta risinājumus, kā arī izplānot projektēšanas stratēģijas un sagatavot risinājumu izstrādāšanas plānu nav un nevar būt viena inženiera uzdevums.

Darba uzsākšanas stadijā papildus izaicinājums izrādījās, atsevišķas, vēlmju domāšanā balstītas definīcijas. Šādas būvniecības ieceres ietvarā ar aprēķiniem un projekta risinājumiem nav iespējams garantēt “nulles” ietekmi uz apkārtējo apbūvi. Projekta inženieru uzdevums ir novērtēt konkrētos apstākļus un iespējamās ietekmes un paredzēt pasākumus pēdējo mazināšanai. Atļaušos apgalvot, ka rakstā pieminētā DIN standarta piemērošanai kaimiņu apbūves vibrāciju uzraudzībai pasūtītājs gan piekrita, bet tas bija apjomīgs izpētes un skaidrojošais darbs, kuru veica mūsu projektēšanas biroja speciālisti.

Sadarbojoties ar būvuzņēmēju un atbildīgo būvprojekta izstrādātāju tika apskatīti dažādi risku vadības scenāriji, sagatavotas būvdarbu un apkārtējās apbūves uzraudzības programmas, kuru konsekventa ievērošana (acīmredzami) ir nesusi gaidītos rezultātus.

Jāatzīmē, ka komunikācija ar pasūtītāju nebija īpaši viegla. Iespējams VNĪ sarežģītās administratīvās struktūras dēļ, iespējams, līgumsaistībās atrunātās (vai neatrunātās atbildības) dēļ. Tas lieku reizi norāda, ka virzība uz (jēgpilnu) inženierkonsultanta institūta ieviešanu varētu būt pamatota, tomēr arī šeit ir vieta izvērstai un konstruktīvai speciālistu diskusijai.

Jāuzteic arī pārējo inženierrisinājumu sadaļu projektētāji un būvprojekta vadības grupa, kura lielākoties spēja noturēt plānoto projektēšanas darbu plānu. Par to lai viņi lielās paši. Protams, process neiztika bez atsevišķiem pārpratumiem un pat konfliktiem, tomēr jāatzīst, ka vismaz projekta un celtniecisko risinājumu meklēšana kopumā notika konstruktīvi un jēgpilni.

Šobrīd darbi tuvojas noslēgumam, nesošās konstrukcijas jau labu brīdi “apģērbtas”, būvnieki jau labu brīdi konstruktorus “liek mierā”. Vēl tikai gribētos izstaigāt ēku, pirms tur iegājis teātris, un novērtēt, kas izdevies un kas mazāk, aprunāties ar darbu vadītājiem, par to, kuri projekta risinājumi no montāžas viedokļa bijuši veiksmīgi un, kas svarīgāk, par to kuri ne.

Gribu pateikties par uzticēšanos pasūtītajam, par sadarbību kolēģiem un novēlēt, pamatoti lieloties ar paveikto darbu, neaizmirst būt paškritiskiem, apkopot pieredzi un ar to dalīties. Izaugt lielāki un varošāki mēs varam tikai kopā krājot pieredzi un zināšanas!

Lai skaistas izrādes kvalitatīvā būvē!