0
Runājot par STEM izglītību, bieži tiek lietoti vispārīgi vārdi: tehnoloģijas, inovācijas, nākotnes profesijas, darba tirgus. Tas viss ir pareizi, bet pārāk abstrakti. STEM nav tikai skaists izglītības virziens prezentācijās. Tā ir ļoti praktiska valsts vajadzība.
Ja valstī trūkst inženieru, tehniķu, enerģētikas speciālistu un cilvēku, kuri spēj saprast sarežģītas tehniskas sistēmas, tad problēma vairs nav tikai izglītības sistēmā. Tā kļūst par ekonomikas, drošības un valsts spējas funkcionēt jautājumu.
Ja darba tirgū ilgstoši trūkst STEM speciālistu, bet tajā pašā laikā citas jomas tiek sagatavotas pārprodukcijā, ir jāuzdod pragmatisks jautājums: vai valsts izglītības finansējums ir sadalīts pareizi? Tas nav jautājums par to, ka humanitārās vai sociālās zinātnes nebūtu vajadzīgas. Tās ir vajadzīgas. Taču, ja konkrētās nozarēs trūkst cilvēku, bet valsts turpina vienādi finansēt virzienus, kuros speciālistu jau ir pietiekami, tad tā vairs nav stratēģija. Tā ir inerces politika. Valsts nevar gadiem ilgi runāt par tehnoloģisku attīstību, enerģētisko neatkarību un zaļo kursu, vienlaikus nepietiekami sagatavojot cilvēkus, kuri to visu reāli īstenos.
Īpaši asi šī problēma redzama siltumenerģētikā. Siltumenerģētika nav tikai viena no daudzām tehniskajām nozarēm. Tā ir valsts mugurkaula daļa. Tā nodrošina pilsētu siltumapgādi, rūpniecības procesu darbību, slimnīcu, skolu, dzīvojamo māju un stratēģiski svarīgu objektu nepārtrauktu funkcionēšanu. Ja siltumenerģētika klibo, tad klibo ne tikai komforts. Klīst priekšstats, ka runa ir tikai par apkuri vai siltām telpām, bet patiesībā runa ir par valsts spēju strādāt ziemā, krīzē un ilgstošas enerģētiskās spriedzes apstākļos.
Siltumenerģētikas speciālistu trūkums nav vienkārši darba tirgus problēma. Tas ir sitiens pa valsts drošību. Tas ir sitiens pa ekonomisko drošību. Tas ir sitiens pa tehnoloģisko drošību. Enerģētika nav dekorācija valsts attīstības stratēģijā – tā ir pamats, uz kura stāv pārējā ekonomika. Ja nav drošas, profesionāli pārvaldītas enerģētikas, nav arī drošas valsts. Šī doma ir jāpasaka tieši: siltumenerģētika ir viena no nozarēm, kur speciālistu trūkums kļūst par valsts ievainojamību.
Turklāt siltumenerģētika nav joma, kur pietiek ar vispārīgu tehnisku izpratni. Šeit ir bīstamās iekārtas. Šeit ir katli, spiedieniekārtas, augstas temperatūras, augsti spiedieni, degšanas procesi, siltumnesēji, hidraulika, automātika, drošības vārsti, ekspluatācijas režīmi un avārijas riski. Šajās sistēmās kļūda nav tikai nepareizi aizpildīta tabula vai neveiksmīgs aprēķins. Kļūda var nozīmēt iekārtas bojājumu, avāriju, cilvēku apdraudējumu, ražošanas apstāšanos vai enerģijas piegādes pārtraukumu.
Tieši tāpēc siltumenerģētikā nevar paļauties uz nejauši ienākušiem cilvēkiem. Katla spiediens nav tikai skaitlis manometrā – tas ir atbildības līmenis. Siltumnesēja temperatūra nav tikai cipars projektā – tā ir sistēmas drošības, efektivitātes un ilgmūžības daļa. Šeit vajadzīgi cilvēki, kuri saprot siltumtehniku, enerģētikas pamatus, iekārtu darbības režīmus un riskus. Šeit vajadzīgi speciālisti, kuri zina, ko dara, nevis cilvēki, kuri vienkārši ir “tehniski cilvēki” vispārīgā nozīmē.
Ļoti svarīgi ir skaidri nodalīt siltumenerģētiku no citām blakus nozarēm. Ventilācijas speciālists nav automātiski siltumenerģētikas speciālists. Ventilācija, apkure, siltumapgāde un siltumenerģētika var saskarties vienā būvprojektā, bet tās nav viena un tā pati kompetence. Par katliem, siltumavotiem, spiedieniekārtām un enerģētikas procesiem nevar pilnvērtīgi rūpēties cilvēks tikai ar ventilācijas pieredzi, ja viņš nav pārprofilējies un apguvis nepieciešamās siltumenerģētikas zināšanas. Šī nav vieta improvizācijai. Šī nav vieta principam “gan jau sapratīs”. Siltumenerģētikā “gan jau” ir slikta drošības politika.
Tas pats attiecas arī uz jebkuru citu nejaušu pārprofilēšanos. Siltumenerģētikas iekārtas nevar uzticēt cilvēkiem, kuri nav mācījušies enerģētiku, siltumtehniku vai nav izgājuši nopietnu papildu apmācību. Te nevar vienkārši paņemt cilvēku no malas un cerēt, ka pieredze pati atnāks. Pieredze šajā nozarē rodas tikai tad, ja tai apakšā ir zināšanas. Un zināšanas šajā nozarē nav formāla greznība – tās ir drošības minimums.
Vēl viens būtisks arguments ir zaļais kurss. Bieži par klimata mērķiem runā politiskā vai deklaratīvā valodā, bet tos nevar īstenot bez tehniskiem cilvēkiem. Emisijas nesamazina saukļi. Emisijas samazina pareizi izvēlētas, pareizi projektētas, pareizi noregulētas un pareizi ekspluatētas iekārtas. Ja siltumenerģētikas sistēmas tiek vadītas neprofesionāli, nav iespējams efektīvi samazināt kurināmā patēriņu, ieviest atjaunojamos energoresursus, optimizēt siltumtīklus, uzlabot katlumāju darbību un pāriet uz klimatneitrālākiem risinājumiem.
Tāpēc siltumenerģētikas speciālisti ir vajadzīgi ne tikai tam, lai sistēmas “strādātu”. Viņi ir vajadzīgi, lai sistēmas strādātu droši, ekonomiski un zaļāk. Bez viņiem zaļais kurss paliek skaists dokuments, nevis praktiska realitāte. Ja valsts vēlas samazināt emisijas, tai jāiegulda cilvēkos, kuri saprot, kur šīs emisijas rodas un kā tās tehniski samazināt. Klimatneitralitāti nevar ieviest tikai ar politiskiem lēmumiem. To ievieš inženieri, tehniķi, projektētāji, ekspluatācijas speciālisti un siltumenerģētikas profesionāļi.
Tādēļ siltumenerģētikas izglītības programmas nav šaurs nozares jautājums. Tās ir vajadzīgas tehnoloģiskai drošībai, ekonomiskai stabilitātei, valsts drošībai un zaļākai nākotnei. Šīs programmas ražo nevis vienkārši diplomus, bet cilvēkus, kuri spēj uzturēt valsts kritisko infrastruktūru. Ja šādu cilvēku nav pietiekami, valsts kļūst atkarīgāka, ievainojamāka un dārgāka pati sev.
Šeit arī parādās nepieciešamība pēc ciešas sadarbības ar uzņēmumiem. Izglītības sistēma viena pati nevar precīzi zināt, kādi speciālisti nozarei būs vajadzīgi pēc pieciem vai desmit gadiem. To vislabāk redz uzņēmumi, kuri ikdienā projektē, ekspluatē, modernizē un uztur siltumenerģētikas sistēmas. Tāpēc uzņēmumiem ir jābūt klāt mācību procesā – ar praksēm, reāliem uzdevumiem, mentoriem, vieslekcijām, tehnisko aprīkojumu un skaidru signālu jauniešiem: šī nozare nav abstrakta, šeit ir darbs, atbildība, izaugsme un nākotne.
Jauniešiem ir jāparāda, ka STEM un īpaši siltumenerģētika nav tikai “grūta matemātika”. Tā ir iespēja strādāt ar reālām sistēmām, kas ietekmē pilsētas, rūpnīcas, cilvēku drošību un valsts neatkarību. Jā, šī joma nav viegla. Bet tieši tāpēc tā ir vērtīga. Viegli aizvietojamas profesijas reti kļūst par valsts drošības pamatu. Siltumenerģētikas speciālists nav cilvēks, kurš tikai “kaut ko remontē” vai “kaut ko projektē”. Viņš piedalās valsts tehniskās noturības uzturēšanā.
Ja valsts runā par drošību, ekonomisko stabilitāti un zaļo kursu, tai jārunā arī par siltumenerģētiku. Bez profesionāli pārvaldītas siltumenerģētikas šie mērķi paliek tikai deklarācijas. Un bez zinošiem speciālistiem nav arī profesionāli pārvaldītas siltumenerģētikas. Šajā nozarē kvalificēti cilvēki nav luksuss – viņi ir drošības, stabilitātes un nākotnes priekšnoteikums.
Siltumenerģētika nav tikai profesija. Tā ir valsts drošības, tehnoloģiskās neatkarības un klimatneitrālas nākotnes sastāvdaļa. Tieši tāpēc šo nozari nedrīkst atstāt otrajā plānā. Tā ir jāceļ priekšplānā izglītības politikā, finansējuma sadalījumā, uzņēmumu sadarbībā ar skolām un jauniešu karjeras izvēlē. Jo valsts mugurkaulu nevar uzturēt ar nejaušiem cilvēkiem. Valsts mugurkaulam vajag speciālistus.
Ja vēlies iedziļināties tēmā vēl plašāk, izlasi arī iepriekšējo rakstu: Siltumenerģētika nav tas pats, kas apkure.
