*Par arhitektes Lienes Griezītes slavinājumu Zaigas Gailes kundzes projektam Satori portālā.
Mani kā vērotāju interesē citu vērotāju “potenciāls” – mēģinājumi reflektēt par saskatīto, sniegt individuālās pieredzes un subjektīvo sajūtu skaidrojumu un atbilstošu darba vērtējumu.
Tomēr, vērtējot arhitektūru, jāatcerās, ka tās (arhitektūras) pastāvēšanas mērķis ir sniegt patvērumu un organizēt noteiktiem estētiskiem kanoniem atbilstošu vidi. Tāpēc, lasot recenzijas par viena vai otra arhitekta veikumu, saistošāki šķiet mēģinājumi novērtēt autora koncepcijas kotekstu pilsētvidē, izvēlēto izteiksmes līdzekļu pamatotības vērtējums, kā arī vērotāja subjektīvo sajūtu atspoguļojums. Mazāk risinājumu apraksts. No “cunftes” pārstāvjiem gaidītu arī būtiskāko likumsakarību skaidrojumu.
Tāpat vienmēr ir interesanti kāds ir vienas vai otras recenzijas publicēšanas pamatojums. Mani, piemēram, interesē mūsu valsts, pilsētas un būvniecības nozares attīstība, esmu bijis cieši iesaistīts aprakstītā projekta attīstībā, tāpēc tiecos reflektēt par notikumiem un to interpretācijām pieejamos medijos.
Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēkas atjaunošana, neapšaubāmi, ir Notikums Latvijas arhitektūrā. Ir saprotami un (man) pieņemami, ka Notikums raisa rezonansi sabiedrībā. Profesionālajā vidē mēs neesam diezin ko runīgi, tāpēc man patiktu, ka mēs spētu šādus impulsus izmantot nozares attīstības virzīšanai. Veidotu diskusiju un, vienlaicīgi, publicitāti. Skaidrotu to vai citu lēmumu pieņemšanas likumsakarības vai gadījuma raksturu.
Liene Griezīte sava raksta pieteikumā iezīmē būtiskākās aprakstītā notikuma komponentes – arhitekta un pasūtītāja nozīmīgumu, vietas vēsturisko intensitāti un stratēģijas jautājumus valsts finansētajos objektos, kā sekundāru atstājot arhitektūras risinājumu. Tikmēr pašas recenzijas izvērsumā vairāk varam lasīt tieši par pēdējiem. Vai tas būtu “politkorekts” reveranss pret faktiskajiem lēmumu pieņēmējiem?
Kā projekta ilgtspējas un kvalitātes garantija tiek izcelta divu, nenoliedzami spēcīgu, personību satikšanās projektā. Neesmu lietas kursā par arhitektes un galvenā režisora sadarbības apjomu, bet, ja pareizi saprotu, tad (esošās) teātra koncepcijas (teātris – māja) autors ir tieši Alvis Hermanis. Tomēr atcerēsimies, ka Pasūtītājs (tātad būves attīstītājs) ir Valsts nekustamie īpašumi.
Par personībām sliecos piekrist, par garantiju gan ne! Spēcīgu personību tikšanās pati par sevi nenozīmē kvalitatīvu un ilgtspējīgu rezultātu. No arhitektes Griezītes, kuras portfolio ir ne viens vien ēkas atjaunošanas un rekonstrukcijas projekts, gribētu dzirdēt viedokli par projekta atbilstību Rīgas vēsturiskā centra saglabašanas un aizsardzības likumam. Par pilsētbūvnieciskām izvēlēm un fundamentālu apbūves intensitātes paaugstināšanas ietekmi. Vai spēcīgas personības ambīcijas (ne tikai arhitektūrā) var būt pamatojums kultūrvēsturiskās vides pārveidošanai? Es teiktu, ka riskanta pieeja…
Ironiski, ka dažādu notikumu ietekmē spēcīgu personību vērtējums nereti mēdz strauji mainīties – es runāju par to pašu Smiļģi, kura “gara” saglabāšana projekta iecerē (vismaz kādā tā attīstības posmā) spēlē būtisku lomu. Projekta skaidrojošajā rakstā arhitekte Gaile raksta, ka “Eduarda Smiļģa fotoportrets ir neatņemama fasādes sastāvdaļa”, par ko vēlāk izveidojas vesela diskusija! Smiļģa portreta likteni šodien mēs zinām.
Es sliecos piekrist arhitektes Lienes Griezītes viedoklim, ka virkne Zaigas Gailes darbi Latvijas arhitektūrā ir kļuvuši par ikoniskiem. Nenoliedzama (un tautā mīlēta) ir mākslinieces stila izjūta un dekoratora talants. Arī spēja spekulēt (pozitīvā nozīmē) ar saglabāšanas un restaurācijas jēdzieniem. Tāds savdabīgs “vintage” rokraksts, kas nobriedušas, laika pārbaudījumus izturējušas idejas spēj atspoguļot mūsdienu estētikai pieņemamā (saprotamā) formā. Uz jautājumu patīk vai nepatīk, jāatbild katram vērotājam pašam, bet jāatzīst, ka Zaigas darbi ir izteiksmīgi, tomēr nereti paši par sevi pastāvoši ārpus vēsturiskā konteksta.
Tajā pat laikā gribētu uzsvērt, ka vismaz JRT ēku kompleksa atjaunošanas ietvarā nevajadzētu runāt par restaurāciju (Būvniecības likumā restaurācija – būvdarbi, kurus veic zinātniski pamatotai būves vai tās daļas atjaunošanai, lietojot oriģinālam atbilstošus materiālus, paņēmienus vai tehnoloģijas). Varbūt drīkstam ieminēties par atsevišķu apdares fragmentu vai apjomu rekonstrukciju, bet iepriekš noteikti būtu jāvienojas par likumdošanā neatrunāto jēdzienu definīcijām. Jāatzīst, ka vismaz arhitekte Griezīte savā recenzijā uzmanīgi apiet šo tēmu, kaut gan viņai vajadzētu būt lasījušai publikācijas un intervijas, kurās Zaiga Gaile atsaucas te uz atsevišķu detaļu, te būvju vai to daļu restaurāciju.
Būtiska recenzijas daļa veltīta vietas vēsturei. Ar autores piebildi “…lai neaizmirstu mantoto un doto iespēju piepildīt mums atvēlēto laika nogriezni…” un “…tādēļ, lai novērtētu to teātra cilvēku, arhitektu, būvnieku un amatnieku, kā arī to valsts institūciju pārstāvju izturību, pacietību un drosmi, kuri strādāja mērķim…”.
Pēc samērā plašā vēsturisko notikumu izklāsta “teātra cilvēku, arhitektu, būvnieku un amatnieku, kā arī to valsts institūciju pārstāvju izturība” pagodināta vien ar pāris rindkopām, tomēr jaunāko laiku vēsture pavisam noteikti daudz precīzāk raksturos Lienes raksta pieteikumā izceltos “stratēģijas jautājumus valsts finansētajos objektos”. Atcerēsimies, ka metu konkurss savulaik beidzās bez uzvarētāja – otro prēmiju ieguva apvienība MADE arhitekti un GAISSmets, trešo pilnsabiedrība Zaigas Gailes birojs un partneri un SIA Jaunromāns un Ābele, arhitekti. Pārrunu procedūras ietvaros par sava darba priekšrocībām prata pārliecināt Zaigas Gailes pilnsabiedrība.
Tomēr, ne manis pieminētais konkursa rezultāts, ne arī arhitektes Griezītes tekstā dotā atsauce uz Covid un būvniecības karteli neatbild, kāpēc teātra atjaunošanas budžets projektēšanas ietvaros bija pieaudzis no sākotnējiem nepilniem 6 milj. eiro līdz teju 30 milj. (vēlāk 37!!). Es atļaušos minēt, ka tieši šeit (un nevis interesantajā arhitektūrā) būtisko lomu spēlējušas spēcīgās personības. Projektā iesaistītās un dalībniekus atbalstošās!
Iesākot savu sarunas sadaļu par arhitektūras risinājumiem es tomēr gribētu atzīmēt, ka ieceres vēriens, šķiet, ir jaudīgāks kā pasūtītāja iespējas. Vai paša izpildītāja pieredze un varēšana.
Atļaušos nepiekrist arhitektes Griezītes viedoklim par veiksmīgo pilsētbūvniecisko risinājumu. Pirmām kārtām, man nav skaidrs pamatojums “salauzt” vēsturisko fasādes kompozīciju. Ja es vēl spēju pieņemt vārtu ailes paplašināšanu, lai ļaužus iemānītu pagalmā, tad milzīgais melnais balkons ar garajām tērauda šlaifēm, manuprāt, ir pārāk agresīvs vēsturiskajai ielas perspektīvai. Tāpat nepārliecina “okupācijas muzejs” uz vēsturiskās ēkas jumta. Šis un konteksts ar Rīgas vēsturisko centru ir tas, par ko es, arhitektūras plebejs, gribētu dzirdēt izvērstāku skaidrojumu.
Arī par to kā Iecavas vai Ikšķiles iedzīvotājam nokļūt uz izrādi. Iespējams šie jautājumi vairāk veltīti pilsētas un kultūrpolitikas veidotājiem. Tomēr atgriežoties pie arhitektūras mērķa, vai tas nebūtu jārisina vai vismaz jāakcentē arī ieceres vadošajam arhitektam? Vai jāpasaka, ka esošā plānojuma ietvarā tas nav atrisināms?
Vai nav tā, ka šos aspektus nosaka vienas “spēcīgas personības” subjektīvas gribēšanas un otras – privātu ambīciju virzīta nevēlēšanās akcentēt ieceres mēroga neatbilstību vēsturiskajai pilsētvidei?
Piekrītu recenzijā minētajam, ka “nemūsdienīgi eklektiski” risinātās iekšpagalma fasādžu apdares daudzveidību atsver detalizācija, tomēr risinājumos gribētos redzēt vairāk tektonikas, mazāk aplikatīvu dekoru. Manuprāt projekta autorei ir mazliet frivola attieksme pret inženierrisinājumiem.
Tas attiecināms arī uz konceptuālu lēmumu saglabāt atsevišķos konstrukciju fragmentus – ielas fasādes fragmentus un daļēji arī kāpņu telpas. Pēdējās gan, šķiet ir ēkas pēctecības apliecinājums, tāda kā teātra vizītkarte, tomēr, manuprāt, neiznes ideju par ēkas atjaunošanu, tajā pat laikā būtiski sadārdzina gan ēkas konstrukciju izbūves, gan inženiertīklu izbūves un ekspluatācijas izmaksas.
Atļaušos izcelt, ka fasādes nestspēju nodrošina piebetonējums visas sienas augstumā un plastiskais dekors (balkona balsti, dzegas u.c) vismaz daļēji tika veidots no jauna. Arī kāpņu telpu nestspējas risinājumi, lai gan pietiekami, tomēr tikai nosacīti (ar atrunu uz Būvniecības likuma 9.1. punktu – Būvnormatīvu tehniskās prasības un atkāpes no tām) ir atbilstoši šodienas standartu prasībām.
Jāpalabo recenzijas autore – pagalma korpusu fasādes apdare nav no putubetona, bet putu alumīnija plātnēm, kas ir pavisam inovatīvs materiāls mūsu reģionā.
Nespriedīšu par teātra funkciju nodrošinājumu, neesmu zinošs pat iedomu līmenī, tāpat par interjera risinājumiem – atkārtošos, šajā ziņā arhitektei Gailei ir izcila izjūta. Domāju, ka atsevišķi risinājumi būtu risināmi konstruktīvi “elegantāk”, ja projekta autorei būtu laiks tiem pievērsties savlaicīgāk. Iespējams arī, ja projekta vadības struktūra būtu skaidrāka un (vai) tā realizētājiem būtu atbilstošas pilnvaras.
Savas recenzijas noslēgumā arhitekte Griezīte “iemet vēl vienu pipariņu”, kas, manuprāt, ir būtiskāks par pašu recenziju, kura šo neanalizē – “…Arhitektūras konkursu programmās pārsvarā tiek ietverts maksimālais vēlamo telpu un funkciju apjoms, bet tas ne vienmēr atbilst vietas kapacitātei. Netiek pietiekami domāts par ekspluatācijas izmaksām un telpu izmantošanas lietderību…”
Apaļojoties – gribu uzsvērt autores uzdoto retorisko jautājumu – “vai mūsu sabiedrība ir tik turīga, ka var atļauties milzīgu investīciju sabiedrības daļas vajadzībām?”, un paturpinot ar pašas Lienes vārdiem, ka “kvalitāte ir vērtība, kas paveikto padara ilgtspējigu”, atgādināt, ka par to (ilgtspēju) mēs varēsim spriest pēc ilgāka laika. Tāpat novēlēt, lai “JRT ēka KALPO kā platforma darbam daudzās desmitgadēs”!