*Raksts publicēts Latvijas Būvinženieru savienības žurnāla “Būvinženieris” 96.numurā.

Strīda gadījumā, kas izveidojies būvniecības procesa laikā, kvalitatīva apdrošināšana palīdz izvairīties no darba, kas saistīts ar zaudējumu piedziņu no kāda atsevišķa vai vairākiem būvniecības procesa dalībniekiem, atstājot šo iespēju apdrošinātājam. Tādejādi prasītājam izdodas izvairīties arī no cita būtiska riska – otras puses maksātnespējas.

Viena būvdarbu līguma laikā mēs runājam par civiltiesisko apdrošināšanu, dažādiem finanšu risku apdrošināšanas veidiem – avansa, darbu izpildes un garantijas laika garantijas polisēm (bankas garantijām), tomēr jāapzinās, ka būvniecības process nesākas un nebeidzas ar divu pušu tiesiskajām attiecībām.

Vai būvniecības nozares pārstāvji piekristu, ka apdrošināšanas ir efektīvs instruments risku pārvaldībā, ir stipri apšaubāmi. Raksta mērķis ir pievērst nozares un apdrošinātāju uzmanību tām problēmām, ar kurām saskaramies situācijā, kad būvniecības procesā izvērties strīds un …izrādās, ka tas neatbilst polises segumam.

Cik iesaistīto pušu ir būvniecības procesā?

Kad runa ir par būvniecības procesu, tas noteikti nav par attiecībām divu subjektu – pasūtītāja un būvnieka starpā. Būvniecības procesā piedalās krietni plašāks dalībnieku loks un arīdzan riski, ko kādam no iesaistītajiem jāpārvalda, un uzdevumi, kas jārisina, ir atkarīgi no izvēlētās būvniecības projekta realizācijas metodes un saprātīgi sastādītiem līguma nosacījumiem, ar ko saprotam, piemēram, risku līdzsvaru pušu starpā.

Jāmin, ka Jurisconsultus projekta “Būves nākotnei” ietvaros 2022. gada otrajā pusē veiktajā 400 nozares ekspertu aptaujā par jautājumiem, kas saistīti ar būvniecības procesu, riskiem un tipveida līgumiem, uzmanība tika pievērsta dažiem būtiskiem jautājumiem, kas tiešā veidā attiecināmi uz apdrošināšanu un tās nozīmi.

Pieminēšanas vērtas ir atbildes uz dažiem jautājumiem.

Būtiska  nozīme ir risku sadalei starp pasūtītāju un būvnieku. To ietekmē virkne faktoru, taču noteikti kā svarīgāko var minēt būvniecības projekta realizācijas metodes izvēli. Atšķirība risku sadalē vērojama situācijā, ja projekts tiek realizēts ar klasisku būvdarbu līgumu, vai savādāk – projektē un būvē metodi. Aptaujas respondenti savās atbildēs ir akcentējuši, ka risku sadale ir problēma būvniecības nozarei. Tātad, atliek meklēt atbildes, kāpēc tā?

1.att.  Būvniecības nozarei raksturīgas problēmas – nepārdomāta risku sadale līgumos starp pasūtītāju un būvnieku

Sāksim ar pavisam vienkāršu lietu. Atkarībā no izvēlētās projekta realizācijas metodes, pavisam atšķirīgs ir pušu, ar ko domājam pasūtītāju un būvnieku, atbildības apjoms. Projektē un būvē metode pasūtītājam ir izdevīga ar to, ka uz būvnieka pleciem gulstas atbildība ne tikai par būvdarbu veikšanu, bet arī projektēšanu un autoruzraudzību. Pasūtītājam atliek atbildēt par projektam nepieciešamajām izpētēm (ko cita starpā arī var pārnest uz būvnieka pleciem, taču tad rodas lieli strīdi par kopējās līguma cenas noteikšanas metodēm iepirkumā), iespējams, meta izstrādi (par ko gluži nekādi strīdi izcelties nākotnē nevar), būvprojekta ekspertīzi un būvuzraudzību. Šajā atbildības apjomā par vājo posmu gribētos akcentēt būvprojekta ekspertu darba kvalitāti.

Nozares problēma – ekspertīzes un būvprojekti

Pēc aptaujas rezultātiem var secināt – 34% respondentu piekrīt, ka nekvalitatīvi veiktās būvprojekta ekspertīzes ir uzskatāmas par nozarei raksturīgu problēmu.

2.att. Būvniecības nozarei raksturīgas problēmas – nekvalitatīvi veiktas būvprojekta ekspertīzes.

Cita starpā nekvalitatīvi veikta būvprojekta ekspertīze pat neatkarīgi no projekta realizācijas metodes izvēles rada citu likumsakarīgu problēmu – būvprojekta kvalitāti un ar to saistītās problēmas būvdarbu laikā, ko vienmēr var izmērīt laikā, naudā, dīkstāvēs, strīdos utt.

54% aptaujas dalībnieki uzskata, ka nekvalitatīvi izstrādāti būvprojekti ir būtiska nozares problēma. Būvprojektu ekspertīze tiek regulēta un noteikta atbilstoši būvju veidiem, taču tā nekad nav obligāta visam būvprojektam, bet atsevišķām tā sadaļām. Protams, pasūtītājs, saprotot, ka būvprojekts nav trešās grupas, var iepirkt tā ekspertīzi, taču tas lielākajā vairumā gadījumu netiek darīts. Fenomenāli ir tas, ka par spīti presē pietiekami bieži publicētajām ziņām, ka te vienā, te citā būvobjektā ir radušās problēmas, tam uzmanību nepievērš arī apdrošinātāji.

Iztēlosimies, ka plānotie būvdarbi (to apjoms, sarežģītība) neietilpst trešās grupas sastāvā. Būvprojekta ekspertīze nebūs nepieciešama. Vienlaikus tas nozīmē, ka būvprojekta autoram būvprojekts jāizstrādā tuvu ideālam, bet pasūtītājam jācer, ka tas tā noticis. Daudz risku pat bez tālākās iedziļināšanās. Kāpēc pasūtītājam riskēt un projekta realizācijā izmantot klasisku būvdarbu līgumu, ja projekta realizācijas metode – projektē un būvē – augstāk minētos riskus samazina visnotaļ būtiski.

Starp citu, aptaujas dati rāda, ka sākotnēji nepareizi izvēlēto būvniecības projekta realizācijas metodi par būvniecības nozarei raksturīgu problēmu uzskata 29% respondentu. Atkarībā no tā vai lasītājs ir optimists, vai pesimists, tiks izdarīts secinājums – ir slikti vai nav slikti, taču piekritīsiet, ka jo sevišķi publiskajā iepirkumā katrs ceturtais nepareizi izvēlētais projekts ir pārāk daudz, lai riskētu ar nesaimnieciski iztērētu valsts iedzīvotāju naudu!

Viens objekts – virkne apdrošinātāju

Kā vēl viena būtiska problēma ir apdrošinātāju skaits vienā objektā. Ir skaidrs, ka runa ir par apdrošināšanām, kas attiecas uz būvdarbu līgumu, projektēšanu un autoruzraudzību, būvprojekta ekspertīzi, būvuzraudzību. Arī apakšuzņēmēji iesniedz savas polises un to dara arī piegādātāji, ražotāji. Praksē esam saskārušies ar situāciju, ka vērtējot kādu no strīdiem, pat viena līguma ietvaros riskus apdrošinājuši dažādi apdrošinātāji.

Demokrātija un publiskais iepirkums ir visnotaļ svarīga mūsu dzīves koncepcijas sastāvdaļa, taču diez vai publiskā iepirkuma mērķis ir novest lietas līdz absurdam.

Piemēram minēsim interesantu (izdomātu) strīdu. Būvprojekta autors ir izstrādājis būvprojektu, kas uzskatāms par otrās grupas, ekspertīze saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra noteikumiem Nr. 633 “Autoceļu un ielu būvnoteikumi” noteikumiem nav bijusi nepieciešama. Būvnieks faktiski izbūvējis 95% no līgumā paredzētā apjoma, būvuzraugs visus darbus pieņēmis bez būtiskiem apgrūtinājumiem un objekts būtu jānodod ekspluatācijā. Un tieši pirms nodošanas ekspluatācijā viena ielas daļa iegrūst (būvuzraugs gan nesenā pagātnē to pieņēmis). Ir skaidrs, ka izcēlies strīds. Būvnieks uzskata, ka pie visa vainojams būvprojekta autors (lasīt, pasūtītājs), pasūtītājs uzskata, ka vainojams būvnieks (bet darbi pieņemti). Līgums ātru strīda risināšanas kārtību neparedz, jo līguma noteikumi par strīdiem ir plaši interpretējami kā strīda risināšanas algoritma, tā laika izpratnē. Un patiešām, šī izdomātā lieta ir interesanta kaut vai tikai ar to, ka pieņemot, ka visi iesaistītie subjekti ir strādājuši godprātīgi, strīdu varēs atrisināt tikai un vienīgi ar ekspertu piesaisti. Ja ir runa par publisko iepirkumu, tas automātiski nozīmē, ka runa ir par pietiekami ilgu laiku, kamēr iepērk ekspertus, tie paveic darbu un iesniedz atzinumu tā pasūtītājam. Lai kurš būtu veicis pasūtījumu, jebkuram citam procesa dalībniekam atzinuma saturs var nepatikt, kas jau nozīmē, ka tiks pieaicināts nākamais eksperts, kurš ar lielu ticamības pakāpi uz vienu un to pašu problēmu skatīsies nedaudz citādāk un par labu citam procesa dalībniekam.

Atkāpei jautājums. Ja vienā strīdā mums ir divi vai vairāki ekspertu atzinumi, kuros izdarīti diametrāli pretēji secinājumi, piemēram, par atbildību sadalījumu, vai valstī ir mehānisms, kas kontrolē, kurš no ekspertiem kļūdījies? Un kāds ir bijis kļūdas nodoms? Iespējams, būtu jāņem paraugs no ārstiem, kur šādās situācijās tiek veidots konsīlijs, kas nozīmē, ka kādam no ekspertiem mazākajā mērā būs jānosarkst, bet nopietnāk runājot, iespējams, jāšķiras no savas būvprakses sertifikāta..

Ko prasīt apdrošinātājiem?

Atpakaļ pie problēmas risinājuma. Lai puses netērētu laiku, ir jāizmanto būvdarbu un citos līgumos paredzētās iespējas vērsties pie apdrošinātājiem. Atliek tikai secināt, cik apdrošināšanas atlīdzības pieteikumus jāraksta (veicas tiem, kuri ātri izmanto pirmā pieprasījuma iespējas, bet te vietā jautājums, cik pamatoti tas dažkārt tiek darīts), cik apdrošināšanas sabiedrībām tie jāadresē un kāda būs to tālākā rīcība.

Necenšoties nevienu atsevišķu sabiedrību aizvainot, pieredze rāda, ka dažkārt tiek saņemti dažādi atteikumi izskatīt pēc būtības saņemto apdrošināšanas izmaksas pieteikumu. Saskaņā ar Apdrošināšanas līguma likuma 31. panta otrās daļas 1. punktu apdrošinātājam nav tiesību bez pārliecināšanās par apdrošinātā riska iestāšanos un zaudējumu apmēru pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Lai noskaidrotu, vai ir iestājies apdrošinātais risks un apdrošinātājam ir pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, kā arī iespējamo zaudējumu apmēru noteikšanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas būvniecības jomā. Tas nozīmē, ka publiskajiem pasūtītājiem vienmēr, kad tie gatavo apdrošināšanas atlīdzības pieteikumus, šajā rindkopā minētā norma izmantojama, lai lūgtu (bet dažkārt, piespiestu) apdrošinātājus lietas izskatīšanā piesaistīt nozares ekspertus, lūdzot veikt gan tehnisko, gan procesa auditu attiecībā uz konkrēto strīdu.

Pieņemot, ka šādas apjomīgas ekspertīzes ir dārgs process, ceram, ka visai drīz tieši apdrošināšanas (arī banku) sektora pārstāvji (vēlams, abas nozares pārstāvošo sabiedrisko organizāciju līmenī) sāks būvniecības nozares problēmām pievērst daudz nopietnāku uzmanību.

Demokrātija bez naudas skaitīšanas nav iedomājama. Riskus mēs esam pieraduši izteikt naudas izteiksmē. Faktiski var izteikt pieņēmumu, ka brīdī, kad apdrošinātāju izmaksātās atlīdzības un iztērētie naudas līdzekļi dažādu ekspertīžu veikšanai sasniegs tādu apjomu, ka polises (garantijas) tirgot vairs nebūs izdevīgi, tās vienkārši pārtrauks tirgot. Vai arī abas minētās nozares palīdzēs sakārtot to, kas būvniecības nozares pārstāvjiem pašiem neizdodas.

Novēlam būvniecības procesa dalībniekiem mazāk strīdu, vairāk pārdomātas rīcības. Ir vērts atcerēties un pieturēties pie domas, ka pārdomāti pārvaldīts būvniecības process nodrošina efektīvu būvniecības procesā nepieciešamo resursu izmantošanu.